Katrs vismaz vienu reizi savā mūžā ir kaut ko pazaudējis. Taču ir milzīga atšķirība starp pazaudētu automašīnas atslēgu un pazaudētu atombumbu. Tieši tā: šajā rakstā par masu iznīcināšanas ieročiem, kurus ASV nometa nejauši vai arī pazaudēja pavisam.
7 reizes, kad ASV pazaudēja vai nejauši nometa atombumbas66
Goldsboro avārija. 1961. gada janvārī bumbvedējs B-52 lidoja pār Goldsboro pilsētu Ziemeļkarolīnā. Lidojuma laikā vienā no tā spārniem sākās strukturāla pavajināšanās, kā rezultātā no bumbvedēja atdalījās divas 4 megatonnu Mark 39 atombumbas (abas bija 260 reizes spēcīgākas par to, kas tika detonēta Hirosimā). Viena bumba piezemējās veiksmīgi, ar neskartiem visiem četriem drošības mehānismiem un vēlāk tika atgūta. Otrā savukārt piezemējās tikai 19 kilometrus no Goldsboro un trīs no četriem bumbas drošības mehānismiem tika bojāti. Un ne viss ārā no tās izkļuvušais urāns tika atgūts, kas nozīmē, ka tas joprojām ir kaut kur Ziemeļkarolīnas mežos. Gadiem ilgi valdība centās noliegt, ka šis incidents ir kādā brīdī apdraudējis iedzīvotāju dzīvības un, ka ir iespējama šo bumbu nejauša detonēšana, taču 1969. gada valdības dokumentā, kas nesen iegūts pēc Brīvā Informācijas Akta (Freedom Of Information Act) pieprasījuma, ir pierādījumi, ka "ASV no milzīgas atomkatastrofas pasargāja tikai viens vienkāršs zemsprieguma slēdzis." Postījumu zona būtu stiepusies līdz pat Ņujorkai. Dokumentā arī ir akcentēts, cik ļoti nedroši bija un ir pārvadāt atomieročus. ASV par mata tiesu paglābās no milzu kodolkatastrofas, un tas viss notika tikai trīs dienas pēc prezidenta Džona Kenedija inaugurācijas runas.
Tūles incidents. 1968. gadā virs Bafina līča Grenlandē lidoja amerikāņu B-52 bumbvedējs. Bumbvedējs transportēja četras ūdeņraža bumbas. Dzinēji aizdegās un apkalpe mēģināja veikt ārkārtas nosēšanos Tūles gaisa spēku aviācijas bāzē. Tomēr līdz tai viņi netika. Apkalpe sastāvēja no septiņiem vīriem, no kuriem tikai vienam neizdevās katapultēties, pirms bumbvedējs ietriecās aizsalušajā Bafina līcī. Viena no četrām bumbām detonējās, izraisot sniega un ledus piesārņojumu ar radiāciju aptuveni 250 000 pēdu lielā rādiusā ap avārijas vietu. Gan ASV, gan Dānija ilgus gadus noliedza, ka lidmašīna bijušas ūdeņraža bumbas, bet bāzes strādnieki un vietējie iedzīvotāji liecināja par pretējo. Bet, kas notika ar pārējām trīs bumbām? Desmit gadus pēc incidenta viena no tām tika atgūta, bet divas joprojām guļ kaut kur zem Grenlandes ledus.
Marsblaffas incidents. 1958. gada 11. martā, nelielajā Marsblaffas pilsētiņā Dienvidkarolīnā bija mierīga diena. Putni čivināja koku zaros un saule pacēlās virs apvāršņa. Pilsētiņas iedzīvotājiem, it īpaši vienai ģimenei nebija ne jausmas, ka viņu mājas drīz tiks nopostītas ar no debesīm krītošiem kodolieročiem. Todien bumbvedējs Boeing B-47E-LM Stratojet pameta Hantera gaisa spēku bāzi Savannā, Džordžijā lai dotos uz Angliju, kur tam tam bija paredzēta piedalīšanās imitētā kodolieroču izmēģināšanas testā. Tomēr uz borta bija pavisam īstas Mark 6 atombumbas. Kad kapteinis devās apraudzīt vai bumbas turās savās vietās, viņš kaut kā nejauši pavilka "avārijas atbrīvošanas tapu". Tas izraisīja vienas bumbas nokrišanu uz lejā esošo Marsblaffas pilsētiņu. Todien deviņus gadus vecā Elēna, sešus gadus vecais Frānsiss Gregi kopā ar savu māsīcu atradās rotaļu namiņā, ko mežā aiz viņu mājas bija uzbūvējis viņu tēvs Volters. Pēc rotaļāšanās tajā bērni devās uz pagalmu 180 metrus tālāk. Drīz vien krītošā bumba eksplodēja meža sektorā aiz bērnu rotaļu namiņa. Bumbas lādiņš eksplodēja saskarē ar zemi, atstājot zemē 10 metru dziļu un 20 metru platu krāteri. Bērnu namiņš, kurā vēl nesen spēlējās bērni tika pilnībā iznīcināts, vēl vairākas ēkas, tostarp Gregu ģimenes māja, tika nopietni bojātas. Par laimi nokritušajā bumbā todien nebija ievietots kodola detonēšanas stienis, tādēļ eksplodēja tikai bumbas ārējais apvalks. Ja tas būtu noticis, tad pilnīgi viss 10 jūdžu rādiusā būtu noslaucīts no zemes virsas un upuru skaits būtu mērāms simtos. Seši Gregu ģimenes locekļi tika ievainoti sprādziena rezultātā. Gregu ģimene cēla prasību tiesā pret ASV gaisa spēkiem un vēlāk piedzina no viņiem 54 tūkstošus dolāru. Bumbvedēja apkalpe atvainojās ģimenei un izvairījās no nopietna soda. Krāteris eksplozijas vietā ir saglabājies līdz pat šai dienai. Bumbas nokrišanas vieta ir atzīmēta ar piemiņas plāksni.
Marsblaffas incidenta krāteris
Roberta F. Trevisa piemiņai. 1950. gada augusts. ASV piedalījās Korejas karā. No Fērfīldas-Suisunas gaisa spēku bāzes Kalifornijā izlidoja desmit B-29 bumbvedēji. Katra lidmašīna transportēja vienu Mark IV atombumbu uz Guamu. Vienai no lidmašīnām lidojuma laikā sākās problēmas ar dzinēju. Lidmašīna atradās 20 cilvēki, to skaitā arī brigādes ģenerālis Roberts F. Treviss, kurš deva pavēli apgriezties un atgriezties bāzē. Pirms viņu paguva droši nolaisties, lidmašīna avarēja kādā nomaļā vietā Fērfīldas-Suisunas bāzes teritorijā. Divpadsmit vīri gāja bojā uz vietas. Gaisa spēku personāls skrēja uz notikuma vietu un mēģināja atgūt bumbu, pirms tā eksplodēja, taču bija par vēlu. Piecu tūkstošu mārciņu smagā bumba detonējās, nogalinot vēl septiņus cilvēkus un ievainojot vairāk nekā 180. Lai gan šī bija patiešām briesmīga traģēdija, tā varēja būt daudz briesmīgāka. Ja nebūtu Trevisa pavēles, bumba, iespējams, būtu uzsprāgusi virs kādas apdzīvotas vietas Kalifornijā, un postījumi varēja būt daudz plašāki. Pēc katastrofas valdība centās notikušo noklusēt, sakot, ka lidmašīnā nav bijusi atombumba, un bijuši tikai "konvencionālie ieroči". Tomēr pēc daudziem gadiem patiesība tika atklāta deklasificētos dokumentos. Par godu brigādes ģenerālim Robertam F. Trevisam, kurš arī gāja bojā šajā katastrofā, bāze tika pārdēvēta par Trevisa gaisa spēku bāzi.
Savas pakaļas glābšana ASV austrumkrastā. Pēc visiem stāstiem, ko līdz šim esmu stāstījis, varētu šķist, ka šīs atombumbas tika nomestas pilnīgi nejauši. Vai arī, ka piloti saprotot, ka viņu lidmašīnas tūliņ avarēs, varonīgi darīja visu iespējamo, lai samazinātu civiliedzīvotājiem nodarītā kaitējuma apjomu. Bet šajā nākamajā stāstā apkalpe tīšām nometa bumbas, lai glābtu savas dzīvības. 1957.gada 28.jūlijā uz Doveras bāzi Delavērā lidoja C-124 lidmašīna, kad tā zaudēja jaudu divos no dzinējiem. Tā dēļ lidmašīna vairs nespēja lidot taisnā līnijā. Apkalpe uzskatīja, ka, ja viņi grib lidmašīnu atkal izlīdzsvarot, viņiem no vienas puses vajadzēs izgāzt lieko svaru. Bumbas tika iemestas okeānā netālu no Atlantiksitijas, Ņūdžersijā, un apkalpe spēja droši nolaisties, bez upuriem. Jūras kara flote mēģināja bumbas atrast, tomēr to nespēja. Saskaņā ar deklasificētiem dokumentiem, pazaudētās bumbas nav sprādzienbīstamas.
Pazuda bez pēdām. 1956. gada 10. martā no Makdilas gaisa spēku bāzes Tampā, Floridā, startēja Boeing B-47 Stratojet. Viņi devās uz Ben Guerir gaisa bāzi Marokā. Lidojuma sestajā stundā, lidmašīnas apkalpe sazinājās ar bāzi pa radio, bet pēc tam pēkšņi sakari tika zaudēti. Nekādas ziņas vairs netika saņemtas, un 107 pēdas garā lidmašīna pazuda bez pēdām. Avārijas vieta nekad nav atrasta un tās trīs apkalpes vīru liktenis ir neskaidrs. Lidmašīnas pēdējā zināmā atrašanās vieta bija kaut kur virs Vidusjūras, tāpēc tā, visticamāk, nogrima jūras dibenā. Kad bija pagājis pietiekami ilgs laiks, šie trīs vīri tika pasludināti par mirušiem. Uz lidmašīnas borta atradās Mark 15 termokodola bumbas, kuru kopējā jauda sastādītu 3,4 megatonnas. Līdz pat šai dienai Boeing B-47 un tās apkalpes liktenis paliek neatrisināts noslēpums.
Ellē Ņūmeksikā. 1957. maijā bumbvedējs B-36 atstāja Bigsa gaisa spēku bāzi Teksasā un lidoja uz Kērtlendas gaisa spēku bāzi Ņūmeksikā, kas atrodas tikai dažu jūdžu attālumā no Albukerkes (Ņūmeksikas štata lielākā pilsēta). Kad lidmašīna piedzīvoja turbulenci, nejauši tika iedarbināta drošības palaišanas sistēma. Tas bija viss, kas bija nepieciešams, lai no lidmašīnas vēdera izkristu termokodola bumba. Par laimi Ņūmeksikas štata teritorijā ir tik milzīgs tuksnesis un maz iedzīvotāju. Kad putekļi no sprādziena nosēdās, zemē bija izveidojies radioaktīvs krāteris, kas bija 12 pēdu dziļš, 25 pēdu diametrā. Eksperti, kas analizēja krāteri, lēsa, ka 10 megatonnu bumbas sprādziena jauda bijusi ekvivalenta 1 miljonam tonnu TNT. Viņi secināja, ka apkārtnē nav ievērojami cēlies radioaktivitātes līmenis. Dokumenti par šo negadījumu jau 30 gadus nav pieejami. Tomēr 1950. gados zinātniekiem bija ļoti primitīva izpratne par radioaktīvā piesārņojuma ietekmi uz vidi, tādēļ pastāv iespēja, ka šai radioaktivitātei varētu būt vēl negatīvākas sekas, kā iepriekš uzskatīts.