5 tizlākie atentāti pasaules vēsturē.14

Kubišs uzlēca uz divriteņa un laidās prom.. Tad Heidrihs pavēlēja savam šoferim ņemt ciet Gabčiku, kurš vēl arvien centās kaut kā atdzīvināt savu mašīnpistoli, bet, kad šoferis viņam tuvojās, atcerējās, ka viņam vēl ir arī pistole! Viņš iešāva šoferim kājā  un metās bēgt. Kāpēc viņš tā arī nenošāva Heidrihu, nav skaidrs- varbūt viņu pārāk satrauca mājās badā mirstošie truši. Tomēr atentātu par galīgi neveiksmīgu nosaukt nevar. Heidriha ievainojums izrādījās pietiekoši nopietns, palīdzību sanāca gaidīt ilgi, un pēc nogādāšanas hospitālī viņš drīz vien nomira.

Džons Vilkss Buts - cilvēks, kurš 1865. gada aprīlī izrādes laikā Forda teātrī  šāva uz Ābrahamu Linkolnu bija slavens aktieris un pie reizes Konfederācijas aģents. Sākumā bija plānotas trīs slepkavības. Vienam no Buta grupas locekļiem vajadzēja uzbrukt valsts sekretāram Viljamam Sjuardam, bet tas izrādīja nopietnu pretestību. Otrs terorists piedzērās un iegāza uzbrukumu viceprezidentam Endrū Džonsonam. Prezidenta Linkolna slepkavība notika kā plānots- izrādē "Mans amerikāņu brālēns" smieklīgas ainas laikā. Buts iegāja prezidenta ložā un izšāva, smieklu vilnis noslāpēja šāviena skaņu.  Tālāk sākās sarežģījumi. Buts it nemaz nebija gatavs ziedot savu dzīvību un gribēja aiziet nepamanīts, bet pilnīgi nelaikā ložā parādījās Linkolna viesis- majors Retbouns. Butam nekas cits neatlika, kā lekt lejā no balkona tieši skatītāju zālē. . Lēciens izrādījās neveiksmīgs- Buts lauza kāju.  

Tā kā viņš bija lielisks aktieris, viņš ieņēma efektīgu pozu un labi nostāditā balsī teica:  «Sic Semper Tyrannis», tas ir- "tāds ir tirānu liktenis", pēc tam lepnā gaitā devās uz izeju. Kaut kādā veidā Butam izdevās paslēpties uz 12 dienām. Un tikai tad policija viņu atrada kādā šķūnī, kur viņš slēpās pie saviem rokaspuišiem. Šķūni aizdedzināja, un no tā iznāca Buts un tika nāvējoši ievainots kaklā. Buta pēdējie vārdi bija: "Sakiet manai mātei, ka es gāju bojā, cīnoties par savu zemi"

 1973 gadā četri ETAs- basku separātistu organizācijas-  kaujinieki  izstrādāja plānu Spānijas premjerministra Luisa Kareras Blanko slepkavībai. 

Sazvērinieki nosauca savu plānu "Operācija Briesmonis" un šis plāns bija galīgi traks. Vispirms, izlikdamies par studentiem- topošajiem tēlniekiem, viņi noīrēja pagrabu ielā, pa kuru Karera Blanko regulāri brauca uz baznīcu. Pēc tam sāka rakt tuneli zem ielas. Darbu sarežģīja tas, ka sazvērinieki neko nezināja par tuneļiem. 

. Sākumā izrādījās, ka kaplis, ar kuru viņi strādāja, bija pārāk liels, un ar to strādāt nav nekādas iespējas. Pēc tam izrādījās, ka viens no nākamajiem slepkavām slimo ar klaustrofobiju.  Pēc tam viņus gandrīz apbēra zemes nogruvums. Un vēl izrādījās, ka zeme ir piesūkusies ar notekūdeņiem un kaitīgām gāzēm. Beigu beigās kādam no viņiem ienācā prātā sameklēt kaut kādu literatūru par tuneļiem. Viņi beigu beigās saprata, ka tunelim ir vajadzīgi balsti, un griesti beidza brukt viņiem uz galvas. Tomēr par notekūdeņiem un gāzēm nekas nekur nebija teikts. Sazvērinieki ietiepīgi turpināja tiekties uz savu mērķi un pēc gada tunelis bija pabeigts.  

Viņi piebāza to ar sprāgstvielām un sāka gaidīt premjerministra mašīnu. Sprādziens bija tāds, ka mašīnu uzmeta piecstāvu mājas augstumā. Mašīna pārlidoja pār baznīcu un piezemējās uz otrā stāva terases. 

Šveices sprediķotājs Jorgs Jenačs  (17 gs) savu politisko karjeru sāka laikā, kad viņa valstī notika cīņa starp protestantiem un katoļiem. Sākumā viņš aizstāvēja protestantu intereses, bet kādā brīdī strauji mainīja uzskatus, kļuva par katoli, un pārgāja bijušo pretinieku pusē.  Un līdz ar to protestanti viņu uzskatīja par nodevēju. Tā ka, kad notika atentāts, neviens sevišķi nebrīnījās. 

Tas notika karnevāla laikā. Visi bija maskās, dzēra un priecājās, kā kurš prata. Jenačs saprata, ka daudzi bijušie cīņubiedri grib viņam atriebties, bet vēlēšanās papriecāties kopā ar visiem bija stiprāka. Kopā ar saviem draugiem viņš devās uz tuvāko tavernu, noīrējot atsevišķu kabinetu.  Kādā brīdī durvīs parādījās grupa nepazīstamo maskās- viens- pilnā lāča kostīmā. Kostīma daļa bija cirvis. .Nepazīstamie lūdza atļauju pievienoties. Uz to brīdi visi bija zaudējuši modrību un atļauja tika dota. Tiklīdz lācis ienāca telpā, viņš sniedza Jenačam ķepu. Jenačs to paspieda un tajā brīdī lāča kompanjons izšāva uz sprediķotāju. Ievainotais Jenačs centās aizstāvēties ar svečturi, bet pēc brīža kļuva par vienīgo politiķi pasaulē, kurš ir kritis no ar cirvi bruņota lāča rokas.

Tas notika 20 gs 60-to gadu sākumā, kad pie varas Grieķijā bija galēji labēja valdība. 

Ārsta, sportista un pacifista Grigora Lambrakisa politiskās aktivitātes radīja valdībai, policijai un armijai krietni daudz klapatu. Kādā brīdī tika nolemts viņu novākt. Bet, tā kā Lambrakiss bija ļoti populārs, vērst pret sevi tautas niknumu nevienam negribējās.  Beigu beigās netīrajam darbiņam tika nolīgti divi labējie ekstrēmisti. Slepkavības dienā jaunizceptie sazvērinieki paņēma koka rungu, iesēdās triciklā un aizbrauca izpildīt uzdevumu uz laukumu, kur Lambrakiss uzstājās ar runu. 

Plāns bija ļoti vienkāršs- uzstāšanās laikā pieiet Lambrakisam no muguras un izbrīnītās publikas acu priekšā viņu nosist. Tā arī viņi izdarīja. Kad Lambrakiss nokrita, slepkavas konstatēja, ka viņu plānā kaut kā trūkst. Lai arī policija pat pirkstu nepakustināja, lai noķertu slepkavas, neparastais transporta līdzeklis, ar kuru bija atbraukuši slepkavas, pievērsa lielu uzmanību un to atcerējās vesels bars upura piekritēju. Publika metās pie tricikla, izvilka slepkavas ārā, un policijai nekas cits neatlika, kā saņemt viņus ciet. Abus slepkavas arestēja, ieslodzīja un aizmirsa. Atšķirībā no Lambrakisa, par kuru tika uzņemta filma, kas izpelnījās Oskaru.