Nekad nepadodies!
Nekad nepadodies!
Neviens nevar galvot par jūras bīstamību vairāk kā Ovens Čeiss. 1819. gadā Čeiss strādāja par pirmo palīgu uz vaļu kuģa ''Essex''. Šis reiss kļuva par īstu pārbaudījumu. Pēc spēcīgas vētras pārdzīvošanas viņam knapi izdevās aizbēgt no salas, kuru jokojoties aizdedzināja cits komandas loceklis. Viņš nedomāja, ka uguns sāks izplatīties pa salu. Vēlāk viņu kuģi iznīcināja uzbrūkošs kašalots, kas lika 20 vīru komandai izmantot glābšanas laivas, kurās tika iekrauti pēc iespējas vairāk pārtikas produkti. Jūrā viņiem nācās pārciest vēl vienu vaļa uzbrukumu. Kad apkalpe beidzot sasniedza sauszemi, atklājās, ka uz tās nav pārtikas. 3 vīri nolēma palikt uz salas, bet pārējie izmēģināja laimi jūrā. Viņu pārtikas krājumi drīz beidzās, tādēļ viņi ķērās pie urīna dzeršanas un beigās arī pie kanibālisma. Arī tas gan viņiem ilgi nepalīdzēja. Kad viņus beidzot atrada 2 netālu esoši kuģi, dzīvi bija vien 5 no 17 vīriem. Runā, ka viņi tobrīd laizīja mirušo biedru kaulus.
Jau no sākuma bija skaidrs, ka Hjū Glāsa un viņa biedru ceļojums būs nedrošs. Vietējo uzbrukumi viņus piespieda novirzīties no takas pie Misūri upes. Šie uzbrukumi jau prasīja 17 dzīvības, atstājot šāviena brūci arī Glāsa kājā. Turklāt nākamais uzbrukums varēja sekot jebkurā mirklī. Kamēr Glāss atkopās no ievainojumiem, viņam uzbruka lācis, sakropļojot pēdu, izraujot gabalu no pleca un plēšot rīkli. Kad beidzot ieradās palīgi, kuri palīdzēja pieveikt lāci, viņi nosprieda, ka Glāss ilgi vairs nedzīvos. Komanda nevarēja atļauties palikt, tādēļ 2 no biedriem samaksāja 80$, lai tie paliktu ar Glāsu līdz viņa nāvei, taču viņš nemira. Pēc 5 dienām gan viņi izlēma doties prom un pamest Glāsu nāvei. Kad Glāss atguva samaņu, viņam bija jātiek galā ar lauztu kāju, dziļiem griezumiem, un puvi, kuru viņš ārstēja, ļaujot tārpiem ēst mirušos audus. Tad viņš sāka meklēt 2 vīriešus, kuri viņu pameta. Viņš pieveica vairākus simtus jūdžu, saņemot palīdzību no vietējiem, līdz beidzot sastapa viņus. Viņš gan viņiem piedeva. Viņš mira 1833. gadā, kad viņam uzbruka Arikara cilts.
1999. gadā Anna Bāgenholma, zviedru radioloģe, slēpošanas ceļojuma laikā Narvikā, Norvēģijā iekrita aukstā straumē, kas atradās gandrīz 20 centimetrus zem ledus. Kamēr viņas draugi meklēja palīdzību, viņai izdevās atrast gaisa kabatu un elpot 40 minūtes. Tad viņai apstājās asinsrite. Kad Bāgenholma zem ledus bija pavadījusi 80 minūtes, ar dārza lāpstu beidzot izdevās salauzt ledu. Brīdī, kad glābēji viņu izvilka ārā, viņas sirds bija pārstājusi pukstēt un viņas ķermeņa temperatūra bija 56,7 grādi pēc Fārenheita (13,7 grādi pēc Celsija). Ārsti sāka sildīt viņas ķermeni, atjaunot asinsriti. Pēc 9 stundām viņas sirds sāka sisties. Lai arī viņas izdzīvošana jau ir neticama, viņa arī necieta no smadzeņu bojājumiem.
1943. gada sākumā norvēģu kareivim Janam Balsrudam kopā ar kolēģiem bija plānots iznīcināt vācu gaisa kontroles torni, taču netīšām tika izveidots kontakts ar kādu veikalnieku, kurš informēja vāciešus. Vācieši uzbruka Balsruda kuģim. Norvēģiem nācās pamest kuģi ar 8 tonnām sprāgstvielu un bēgt mazā glābšanas laivā. Kad vācieši nogremdēja laivu, viņiem bija jāpeld ledainajā Arktikas ūdenī, turklāt Balsruds bija palicis bez zābaka. Nonācis krastā, viņš nogalināja vācu virsnieku. Apmēram 2 mēnešus viņš uzveica lavīnas, apsaldējumus un gangrēnu, slēpās sniegā no vāciešiem 27 dienas pēc kārtas. Ar kabatas nazi viņam nācās amputēt 9 kāju pirkstus, lai pasargātu pēdas no gangrēnas. Beidzot viņu vietējie sāmi nogādāja Zviedrijā, kur viņš atguvās.
1972. gada 26. janvārī kompānija ''Jat Airways'' sajauca 22 gadus veco stjuarti Vesnu Vuloviču ar citu stjuarti, kurai bija tāds pats vārds. Tas kļuva par iemeslu tam, ka viņai nācās lidot ar liktenīgo reisu, kurš devās no Stokholmas uz Belgradu. Aptuveni pusceļā lidmašīna eksplodēja un 28 cilvēki krita no 33330 pēdu (10160 metru) augstuma. 27 no viņiem mira, bet Vesnu Vuloviču atrada kāds vācietis, kurš agrāk strādāja par mediķi. Viņš palīdzēja Vulovičai līdz ieradās glābēji. Viņai bija 3 lauzti skriemeļi, salauztas kājas un ielauzts galvaskauss. Viņa pamodās pēc 27 dienām komā. Tiek uzskatīts, ka sprāgstvielas lidmašīnā ievietoja horvātu grupējuma ''Ustaše'' dalībnieki, vai arī lidmašīnu kļūdaini nogāza Čehoslovākijas gaisa spēki.
Jā, izdzīvot ir jāgrib, tad tas arī mēdz izdoties.
Vismaz ar mani tā ir bijis!