Jānis Bebers, vēstures skolotājs Rīgas Kristīgajā vidusskolā un Ķekavas vidusskolā, savulaik ieguvis Rīgas sakarīgākā skolotāja titulu
„Esmu ievērojis – skolā izceļas tie skolotāji, kas savu darba dzīvi nav sākuši tieši ar mācību iestādi. Mans darba ceļš nemaz tik viegls nebija. Vispirms strādāju universitātē par pasniedzēju. Tad sāku darbu ugunsdzēsējos. Tur man patiesībā bija gluži laba karjera, jo no nodaļas komandiera uzdienējos līdz priekšnieka pienākumu izpildītājam.
Skola mani nemaz nevilināja. Bet tad bija Černobiļas sprādziens. Līdz ar matu galiem izspruku no aizsūtīšanas uz turieni. Kad kara komisariāts sāka interesēties par mani, trijās dienās kļuvu par lauku skolotāju. Esmu bērniem mācījis gandrīz visus priekšmetus, izņemot ķīmiju, fiziku un mūziku. Vēsture bija pats pēdējais, ar ko sāku darboties. Katrā skolotājā ir kas atšķirīgs. Ja man izdodas panākt, lai bērniem stundās ir interesanti, arī man ir tāpat.
Apmācāmajiem nedrīkst melot. Bet manām acīm noteikti ir jāspīd. Strādājot ar bērniem, saprotu, ka liela dzīves skola man bijusi tieši ugunsdzēsējos. Tur iepazinu arī karu pieredzējušus cilvēkus. Viņi man iemācīja uz dzīvi paraudzīties pavisam citādāk. Nepievērst uzmanību sīkumiem, bet gan būtiskajam. Tāpēc man nav svarīgi, lai skolēns sēž solā kā nostiepts diedziņš vai bezrūpībā izlaidies. Gribas panākt, lai manās stundās skolēniem gribas domāt. Reizēm skolēnus provocēju, lai tikai viņiem gribētos pašiem izlasīt kādu grāmatu.
Godīgi pasaku, ka vienmēr gribu, lai mērķu latiņa ir vismaz piecus centimetrus augstāk, nekā pašlaik var pārlēkt. Vēl viens likums, ko vienmēr ievēroju, – uz skolēniem nekad nedrīkst kliegt. Kad paaugstinu balsi, tas nozīmē, ka noticis kas ārkārtējs. Jo, ja auro nepārtraukti, tad pie tā pierod gluži kā pie radio vai TV.
Vai bērni gribējuši mani kādreiz pārbaudīt? Ir gan! Bija viens sevišķi grūts mācību gads Pumpuros. Iepriekšējais skolotājs audzēkņu vidū bija ļoti populārs un mīlēts, tāpēc viņi no manis gribēja tikt vaļā. Pusgads gāja kā virves vilkšanas sacensībās. Beigās gan viss nokārtojās – atradām kopīgu valodu.”
