2 pasaules karš Latvija: Sovetizācija49
Vēl pirms formālās Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā padomju okupācijas spēki faktiski kontrolēja valsts pārvaldes un īpaši – iekšlietu struktūru darbu. 1940. gada 24. jūnijā tika organizēts policijas palīgdienests, uz kura bāzes pēc mēnēša izveidoja Tautas miliciju. Jūlija sākumā visas karaspēka vienībās iecēla politiskos vadītājus, bet 8. jūlijā tika likvidēta Aizsargu organizācija. 27. augustā Latvijas armiju pārveidoja par Sarkanās armijas 24. Teritoriālo strēlnieku korpusu ar 16 000 karavīriem. No dienesta atvaļināja daudzus virsniekus.
Sovetizācija skāra visas cilvēka dzīves jomas. Jau 22. jūlijā Tautas saeima pasludināja, ka zeme ir tautas īpašums. Tas nozīmēja pilnīgu zemes īpašuma nacionalizāciju. Bijušie saimnieki zemi saņēma lietošanā, ja tās platība nepārsniedza 30 ha, zemi virs 30 hektāriem bez atlīdzības ieskaitīja valsts zemes fondā. Steigā īstenotās padomju agrārās reformas gaitā zemi piešķīra bezzemniekiem un pavisam sīkajām līdz 10 ha – saimniecībām. Daudzi jaunie sīksaimnieki kļuva par dedzīgiem padomju varas atbalstītājiem. 1941. gada pavasarī sāka mašīnu un zirgu iznomāšanas punktu (MZIP) izveidi un šim nolūkam katrā pagastā nacionalizēja vienu zemnieku “lielsaimniecību” ar visu inventāru
Pārmaiņām lauksaimniecībā drīz sekoja banku, kredītiestāžu, lielo un vidējo tirdzniecības, rūpniecības un transporta uzņēmumu nacionalizācija un konfiskācija. Lielākie uzņēmumi, piemēram, VEF un “Vairogs”, nonāca tiešā Maskavas pārraudzībā.
Iedzīvotājiem atņēma naudas iekrājumus, vērtspapīrus, privātos īres namus, bet 1941. gada pavasarī nacionalizēja arī sīkuzņēmumus. Tika sagrauta Latvijas finanšu sistēma. 1940. gada novembrī līdzās latam par maksāšanas līdzekli kļuva rublis, bet 1941. gada martā latu vispār izņēma no apgrozības. Latvijas pilsoņi, gatavojoties vissliktākajam, sāka masveidā izpirkt jebkuras preces.
Jau 23. Jūlijā tika ieviesta preču pārdošanas normēšana, sākotnēji – apģērbam, pēc tam – daudzām citām precēm. 1941. gada pavasarī drīkstēja pārdot tikai noteiktu normu sviesta, gaļas un desu.
Pēc 1940. gada 5. Augusta varas iestādes turpināja pārveidot Latvijas pilsonisko sabiedrību pēc totlitārās iekārtas parauga. Visas dzīves jomas tika pakļautas komunistiskajai ideoloģijai.
Neatkarīgās Latvijas sarkanbaltsarkano karogu un valsts himnu aizliedza. Valsts simbolus un iestāžu nosaukumus nomainīja, lai Latvija ārēji līdzinātos citām Padomju Savienības republikām. Ministrijas pārdēvēja par tautas komisariātiem, bet pašus ministrus sauca par tautas komisāriem. Arī privātajā dzīvē ideoloģija uzspieda pārmaiņas. Aizliedza uzrunas formas “kungs” un “kundze”, jo tās atgādinot viena cilvēka kundzību pār otru. To vietā bija jālieto visu cilvēku vienlīdzību apstiprinošākas uzrunas formas “pilsonis” un “pilsone’ vai starp komunistu partijas locekļiem – “biedrs” un “biedrene” jeb “biedre”.
Okupācijas iestādes asi vērsās pret reliģiju. Valsts bez atlīdzības pārņēma un draudžu īpašumus.
Skolās mainīja mācību programmas, lai audzinātu nevis brīvi domājošus, bet ideoloģijai un valsts varai paklausīgus totalitāras sabiedrības locekļus.
Dazādas neatkarīgās Latvijas jaunatnes organizācijas – skautus, gaidas, mazpulkus, studentu apvienības un citas – slēdza. To vietā darbu sāka PSRS komunistiskās bērnu un jauniešu organizācijas. Arī koru, sporta lubu un interešu pulciņu darbība tika pārveidota, lai pāraudzinātu bērnus komunisma garā.