2 pasaules karš Latvija: Latvijas iedzīvotāji Vācijas miltārajās vienībās3
89
1
1941. gada vasarā vācu okupācijas vara aicināja Latvijas iedzīvotājus brīvprātīgi pieteikties kārtības dienestā. Cilvēku atmiņā bija padomju režīma represijas, un daudzi vēlējās piedalīties cīņā pret komunistiem. Īsā laikā pieteicās ap 3000 vīru. Sākumā latviešu brīvprātīgie veica plicijas dienesta funkcijas. 1941. gada rudenī policijas vienību pilnvaras un darbības lauku paplašināja. Latvijas iedzīvotāji šos vīrus sāka saukt par šucmaņiem (vācu val. Schutzmann – kārtības policists). Vēlāk policijas bataljnous nosūtīja uz Austrumu fronti, kur tie cīnījās vācu armijas sastāvā kā kaujas vienības, kā arī piedalījās koncentrācijas nometņu un geto apsargāšanā un tā sauktajās pretpartizānu akcijās.
1943. gada sākumā vācu okupācijas vara izlēma veidot Latviešu SS leģionu. Tādu lēmumu nacistiem lika pieņemt situācijas saasināšanās Austrumu frontē un Vācijas bruņoto spēku novājināšanās trīsarpus kara gados. Izšķirošā nozīme bija vācu armijas sakāvei pie Staļingradas, kad kritušo un sagūstīto skaits pārsniedz 330 000. Vācu varai vajadzēja papildināt armijas rindas.
Reklāma
1943. gada 10. februārī Ādolfs Hitlers izdeva pavēli par Latviešu SS brīvprātīgo leģiona izveidošanu. T kā Hāgas Starptautiskā konvecija (1907) aizliedza regulārajā armijā iesaukt okupētas valsts pilsoņus, nacistu okupācijas vara, slēpjoties aiz latviešu pašoārvaldes, centās radīt iespaidy, ka leģions tiek formēts no brīvprātīgajiem. Faktiski leģiona veidošana lielā mērā notika tiešas mobilizācjas rezultātā. Īsto brīvprātīgo nepārsniedza 15-20 %. Par izvairīšanos no mobilizācijas draudēja bargs sods. Lai piesaistītu Latvijas jauniešus leģionam nacistu vara izmantoja pretkomunistisku propagandu – aicināja atriebt padomju režīma noziegumus, sodīt Latvijas valsts neatkarības iznīcinātājus un latviešu tautas apspiedējus.
Autors: Foto: Bundesarchiv
Latviešu SS leģions apvienoja divas latviešu divīzijas – 15. un 19. divīziju, kuras izveidoja Waffen SS (Ieroču SS) sastāvā. Organizatoriski Latviešu leģions neko īpaši neatšķīrās no citu tautu Waffen SS leģioniem. Pēc 1944. gada vasaras kaujām 19. divīzija palika Kurzemē, bet 15, divīziju pārvietoja uz Vāciju.
Daudzi cerēja, ka leģions, tāpat kā latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās, kļūs par kodolu armijai, kas atbrīvos Latviju un atjaunos valsts neatkarību. Taču šīm cerībām nebija lemts piepildīties. Leģiona vadība bija vācu ģenerāļu rokās, un viņus interesēja tikai cīņa par Vācijas uzvaru. Lai radītu ilūziju, ka arī latviešiem ir kāda teikšana, tika izveidots legiona ģenerālinspektora postenis, kuru uzticēja ģenerālim Rūdolfam Bangerskim. Tas bija amats bez varas.
Reklāma
Leģiona iesauca 1906.-1926. gadā dzimušos vīriešus. Vāvu virspavēlniecība izmantoja latviešu karavīrus bīstamākajos frontes iecirkņos. Piemēram, pēc kaujām pie Ļeņingradas Latvijas avīzes publicēja garu karos kritušo sarakstus. Kad vācu armija sāka atkāpties un fronte atkal tuvojās Latvijas robežām, vācu iestādēm arvien grūtāk bija savervēt leģiona karotājus. Tam par lielu iemeslu bija no frontes pārnākušo leģionāru stāsti un lielie zaudējumi, kurus vācu propaganda centās pasniegt kā latviešu tautas varonīgu upurēšanos Lielvācijas labā.
Kara beigu posmā Vācijas gaisa spēku palīgdienestā iesaistīja arī 1927. un 1928. gadā dzimušis jauniešus, kā arī aptuveni 1000 meiteņu un sieviešu. Latvieši dienēja arī Vācijas akra flotē un citās vienībās. Kopumā vācu pusē cīnījās vairāk nekā 110 000 latviešu, apmēram 30 000-50 000 no viņiem zaudēja dzīvību kaujas laukā.
Tev patiks šie raksti
