2 pasaules karš Latvija: Latviešu militātie formējumi Otrā pasaules kara frontēs9

1941. gada augustā pēc Staļina pavēles Maskavas tuvumā Gorohovecā sāka veidot 201. Latviešu strēlnieku divīziju. Drīz tajā jau bija ap 10 000 karavītu – gan no Latvijas evakuētie vīrieši, gan arī Krievijas latvieši un citu tautību pārstāvji. Kaujās pie Maskavas katrs otrais divīzijas kaujinieks zaudēja dzīvību vai tika ievainots.

Līdz 1943. gadam divīzija piedalījās smagās kaujās pie Jelaginas, Narofominskas, Borovskas, Staraja Rusas un Demjanskas. Par kaujas nopelniem tai 1942. gadā piešķīra 43. gvardes Latviešu strēlnieku divīzijas nosaukumu.

1944. gadā pirms padomju uzbrukuma vācu karaspēkam Latvijā tika izveidots 130. Latviešu strēlnieku korpuss, kura sastāvā ietilpa divas divīzijas (43. gvardes Latviešu strēlnieku divīzija un 308. latviešu strēlnieku divīzija).

No 1944. gada, kad PSRS karaspēks ienāca Latvijā, līdz kara beigām padomju vara mobilizēja gandrīz visus vācu armijā neiesauktos vīriesus vecumā no 18 līdz 48 gadiem. Jauniesauktos neapmācītus, nereti pat civilās drēbēs nosūtīja uz fronti. Bija ļoti daudz kritušo un ievainoto. 130. Latviešu strēlnieku  korpuss piedalījās kaujās pie Rezēknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas. Kara beigās korpuss cīnījās Kurzemes frontē, kur 1944. gada Ziemassvētku kaujās tas tika raidīts pret Vācijas armijas sastāvā esošo Latviešu leģiona 19. divīzijas pulku.

Sarkanajā armijā bija arī citas latviešu vienības, piemēram, 1. Latviešu bumbvedēju aviācijas pulks.

1896. gadā mans cectēvs tika aizdzīts katorgā uz Sibīriju. Es, mani četri brāļi un trīs māsas piedzimām Krasnojarskā, ciematā Jermakovskas rajonā. Mums ir bijuši pašiem sava latviska viensēta, divas dzirnavas, desmitiem govju un zirgu. Taču vecākiem kā kulakiem visu atņēma, mūs no mājām padzina, un, cik atceros, mēs gandrīz nemitīgi dzīvojām pusbadā. Māte nomira jau 1930. gadā, tēvu 1938. gadā nošāva. Mūs uzskatīja par tautas ienaidnieka bērniem. Tieši tādēļ mani brāļi, lai gan ija mobilizējamo vecumā, 1941. gadā netika iesaukti armijā. Taču pēc Sarkanās armijas milzīgajiem zaudējumiem karadarbības pirmajā gadā vispirms brāļi aizgāja karot, bet 1943. gada decembrī, tiklīdz man palika 17 gadu, arī mani iesauca armijā. Tieši katš man deva iespēju piepildīt jau no puikas dienām loloto sapni pašam savām acīm ieraudzīt Latviju.