19. gadsimta notikumi, kuri šokēja pasauli.[3]1
Čārlzs Darvins par sugu izcelšanos
Britu dabaszinātnieks Čārlzs Darvins (Charles Darwin) (1809-1882) publicē savu novatorisko darbu “Par sugu izcelšanos dabiskās izlases ceļā”. Līdz ar to viņš liek šaubīties, vai pareizs ir līdzšinējais, galvenokārt Bībeles noteiktais, uzskats par cilvēku kā radības kroni. Viena no galvenajām viņā pētījumu atziņām ir cīņa pat eksistenci, stiprākā izdzīvošana kā pamats turpmākai sugu attīstībai, Šo principu sauc viņa vārdā par darvinismu.
Gregors Mendelis izpēta iedzimtības likumus
Čehu pētnieks un garīdznieks Gregors Mendelis (Gregor Mendel) (1822-1884) nodarbojas ar zinātni, kas pēta organismu iedzimtību un mainību – ģenētiku. Vispirms viņš ieinteresējas par ziņu krustošanu. Šo pētījumu rezultātā atklātie iedzimtības likumi nosaukti par Mendeļa likumiem. 1865. gadā viņš par saviem atklājumiem paziņo sabiedrībai, taču neiegūst ievērību. Tikai 1900. gadā Mendeļā pētnieciskais darbs tiek no jauna atklāts un vēlāk gūšt apstiprinājumu iedzimtības hromosomu pārmantojamības teorijā. Mendeļa likumi attiecas uz pazīmju pārmantojamības teorijā. Mendeļa likumi attiecas uz pazīmju pārmantojamību gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem un augiem, līdz ar to arī uz šūnas kodolā lokalizēto iedzimto īpašību tālāknodošanu vairošanās procesā.
Pirmais Vatikāna koncils par pavēsta nemaldīgumu
Pirmā Vatikāna koncila balsstiesīgie dalībnieki pieņem dogmu par pāvesta nemaldīgumu. To pieprasa pāvests Pijs IX (1792-1878). Tātad pāvesta viedoklis baznīcas mācības jautājumos, kas izteikts nno Pētera krēsla (ex catthedra), ir neapstrīdams. Kaut arī šai dogmai ir daudz piekritēju koncilā, šis lēmums noved pie konfliktiem katoļu baznīcā.
Antonio Gaudi. Sagrada Familia
Spāņu arhitekts Antonio Gaudi i Kornets (Antonio Gaudi y Cornet) (1852-1926) pārņem Svētās Ģimenes baznīcas celtniecību Barselonā un pārveido neogotikas stilā aizsākto baznīcu savā neatkārtojamajā fantastisko formu valodā. Celtne, pie kuras autors strādā līdz pat mūža beigām, tā arī netiek pabeigta. Gaudi darbos arhitektūra, tēlniecība un krāsas (mozaīka) saplūšt vienotā veselumā. Svētās Ģimeenes baznīca ir Gaudi pārgalvīgo, nevaldāmo ornamentāli ideju, viņā pārplūstošās fantāzijas un formas meklējumu iemiesojums. Gaudi mūža darbs vairāk atgādina milzīgu termītu pūzni nekā arhitektonisku veidojumu. Tas ir arhitektūras vēsturē absolūti unikāls darbs, kurā ir amesti visi tradicionālie kanoni un dimensijas. Drīz pēc Gaudi nāves izskan kritiskas domas par baznīcas tālāko celtniecību, kas arvien vairāk attālinās no Gaudi personīgā stila. Šī kritika ir aktuāla arī mūsdienās.