Cilvēki eksperimentē ar radiāciju jau vairākas dekādes, tāpēc nav brīnums, ka ir gadījušies daži misēkļi. Īstenībā to ir krietni vairāk kā tikai daži. Černobiļa, Trīs Jūdžu sala, Fukušima nebūt nav vienīgās vietas, kur notikuši šausmīgi notikumi saistībā ar radiāciju.
10 radioaktīvie incidenti, par kuriem «lielie» nerunā9
900
0
SL-1
Stacionārais Low-Power reaktors nr.1 bija mazs kodolreaktoriņš Aidaho Nacionālajā laboratorijā. Tas sāka darboties 1958. gadā, kā daļa no lielā reaktora prototipa un to izmantoja apmācībām. Reaktors atradās milzīgā tērauda konteinerā.
1960. gada 23. decembrī reaktoru slēdza uz pārbaudes laiku līdz 4. janvārim. Džons Birns, Ričards Makinlijs un Ričards Legss bija atbildīgi par sagatavošanās darbiem. Viņi ieradās četros pēcpusdienā. Plkst. 9:01 laboratorijā sākās trauksmes signāls un ieradās ugunsdzēsēji ar Geigera skaitītājiem, taču viss bija kārtībā, lai gan neviens no trim vīriešiem tur nebija. Kad ugunsdzēsēji nonāca pie kāpnēm, kas ved uz konteineru, skaitītājs uzrādīja bīstamu radiācijas daudzumu.
Drīz ieradās vīri radiācijas tērpos un uzkāpa līdz pat kāpņu augšai un pavērās baiss skats uz reaktora konteineru. Grīda pludoja ūdenī un tajā peldēja būvgruži. Birns gulēja miris, bet Makinlijs netālu vaidēja. Legss nebija redzams. Četri vīri devās iekšā un Makinliju ar nestuvēm nogādāja drošībā pie mediķiem, taču pēc pāris minūtēm vņš mira. Nevienam nebija ne jausmas, ko darīt ar viņa radioaktīvo līķi, tāpēc tas tika ievests tuksnesī un nosegts svina palagiem. Legsu atrada tikai naktī, izsmērētu pret konteinera griestiem. Pagāja sešas dienas līdz izdevās ''atgūt'' viņa ķermeni.
Vēlāk tika laista klajā versija, ka sprādziens radies, jo Birns ne tā darbojies ar kontrolsistēmu un pārbaudes reakcijas reaktorā kļuvušas nekontrolējamas. Tiek uzskatīts, ka šis bijis negadījums, proti, kontrolierīce ieklemmējusies, to vajadzējis ''atdzīvināt'' un tā sākusi darboties ar dubultjaudu. Ir vēl citi, kuri uzskata, ka Birns to darījis speciāli un vēlējies veikt pašnāvību brūkošās laulības dēļ.
Pagāja vairāki mēneši līdz SL-1 reaktors tika izjaukts un noglabāts drošībā. Strādnieku rokas tika atdalītas no ķermeņa un apglabātas kā radioaktīvie atkritumi. Birns, Makinlijs un Legss tika guldīti svina zārkos.
Čērčrokas urāna noplūde
Čērčroka ir neliela pilsētiņa ziemļerietumu Ņūmeksikā. Reiz tur bija lielākās urāna raktuves. Tās apkārtnē joprojām ir aptuveni 20 šahtas un vairākas pārstrādes vietas. Vairums urāna tika izmantots kodolieročos. Tolaik uz katriem 453 gramiem kvalitatīva urāna radās tūkstošiem kilogramu sārņu, kas tika izgāzti sārņu dīķos.
1979. gada 16. jūlija rītā viens no sārņu dīķu dambjiem neizturēja un no tā izplūda 355828707696 litru notekūdens un līdz ar to arī 1100 tonnas radioaktīvo sārņu, kas ieplūda Puerko upē. Aptuveni 6:30 no rīta, Čērčrokas iedzīvotājs Robinsons Kellijs izgāja ārā un ieraudzīja, ka parasti diezgan sausā upe nu ir pilna ar indīgi dzeltenu zampu. Viņš sacīja, ka gaisā bijusi netīrākā smaka, ko savā dzīvē jutis.
Izplūdušā notekūdens PH līmenis bija 2 (skābs) un tajā atradās urāns, rādijs, torijs, polonijs un citi metāli, kas pamazām nosēdās upes gultnē. Vakarpusē ūdenslīmenis bija krities un cilvēki steidzās vest mājup otrā krastā esošos lopus. Tas, protams, beidzās bēdīgi, jo ļaudis iedzīvojās sāpīgos jēlumos un tulznās uz kājām. Kad dambis tika atjaunots, upe vienalga bija 6000 reižu indīgāka, kā norma to pieļauj.
Ciema galvenie pieprasīja, lai teritoriju slēdz kā bīstamu dzīvībai, taču tas nenotika. Daži no sārņiem spēj izraisīt vēzi un izstaro alfa radiāciju. Tik spēcīga radiācija nepazūd pāris mēnešu laikā. Piemēram, torijs-230 pussabrukšanas periods ir 80000 gadi. Tas nozīmē, ka pēc tiem gadiem būs puse no visa, bet vēl vēlāk puse no atlikušā radiācijas daudzuma.
Reklāma
NRX
Tas bija reaktors Čalkriveras laboratorijā, Ontārio. Savu darbību tas sāka 1947. gadā un eksperimentiem to izmantoja gan ASV, gan Kanāda. Reaktorā varēja nolaist līdz pat 12 kontroles iekārtām, lai gan pietika vien ar 7, lai apstādinātu jebkādas reakcijas. Četras no tām bija sinhronizētas, lai nolaistos reaktorā vienlaicīgi. Kontroles iekārtas vadīja magnēti un, ja magnēti pārstāj darboties, iekārtas iekrīt reaktorā un to aptur. Pneimatisko gaisa spiediena sistēmu izmantoja, lai iekārtas izceltu no reaktora vai nolaistu lejā ātrāk kā to spēj gravitāte.
Par nelaimi, ar visām šīm drošības darbībām nepietika. 1952. gada 12. decembrī kāds darbinieks, kurš strādāja zem reaktora esošajā telpā, nejauši atvēra vienu no gaisa spiediena vārstiem, tādējādi samazinot spiedienu zem kontroliekārtām kā rezultātā vairākas iekārtas sāka celties ārā no reaktora. Uzraugs nojoņoja lejā un aizvēra vārstu, kam vajadzēja iekārtas nolaist atpakaļ lejā, taču nesaprotamu iemeslu dēļ tā nenotika. Viņam nācās piezvanīt kontroles telpas tehniķim, lai tas spiedienu ieslēdz manuāli, taču nejaušības pēc viņš bija nosaucis nepareizo pogas numuru, kas no reaktora izvelk četras drošības iekārtas, un savu kļūdu apjēdza tikai tad, kad tehniķis klausuli bija jau nolicis un pogu nospiedis.
Reaktora iekšējā jauda sāka katastrofāli celties. Tehniķiem izdevās to stabilizēt un atgriezt sākotnējā stāvoklī, bet bija notikuši jau vairāki sprādzieni, kas radīja plaisas reaktorā un nopludināja 3785411784 litru radioaktīvā ūdens un izlaida gāzi atmosfērā. Ūdeni pumpēja prom un izlēja netālu no Otavas upes. NRX reaktoru nācās aprakt.
Čalkriveras laboratorijā 1958. gadā notika vēl kāds incidents citā reaktorā. Aizdegās degvielas sūknis, izlaizdams ārā visvisādus blakusproduktus un, tā kā ventilācijas sistēma bija atvērta, viss izgāja pa vējam. Ugunsgrēku apstādināja, metot sūknim virsū slapjas smiltis.
Baneberry
Baneberry bija 10 kilotonnu atombumba, kuru detonēja 270m zem zemes testa vietā Nevadā 1970. gada 18. decembrī. Pazemes spridzināšana ir ar likumu noteikta kopš 1963. gada, jo tā bija krietni drošāka kā piecdesmito gadu ''sēnītes''.
Pulksten 7:30 Baneberry tika aktivizēta un viss šķita lieliski līdz 7:33 90 metrus no atombumbas zemē parādījās plaisa pa kuru debesīs izšļācās radioaktīvie izmeši un gāzes. Tas turpināja notikt pat tad, kad zeme virs bumbas bija iegruvusi (jā, tas ir normāli). Gāzes redzami noplūda vēl 24 stundas. Sprādziena mākonītis bija redzams no Lasvegasas, kas nemaz nenotiek tik bieži.
Radioaktīvie putekļi pacēlās 3000 metru augstumā un vējš tos aiznesa arī līdz citiem štatiem. Putekļi krita arī uz testa vietas 86 strādniekiem un divi no viņiem leikēmijas dēļ mira pēc 4 gadiem.
Turpmākos testus Nevadā aizliedza uz sešiem mēnešiem, lai noskaidrotu, kas nogāja greizi. Beigu beigās izrādījās, ka tieši šai vietā bijusi neparasti augsta ūdens koncentrācija un tādēļ radusies plaisa.
Acerinox rūpnīca
Acerinox ir spāņu kompānija, kas ražo augstas kvalitātes tēraudu. 1998. gada maijā, cēzijs-137 nonāca vienā no metāllūžņu pārstrādes krāsnīm Kadisā. Lai gan rūpnīcā rūpīgi seko līdzi, lai nekas lieks neiekļūst krāsnīs, tā nu sanāca, ka cēzijs-137 tur ietika un izkusa.
Gaisā nokļuva radioaktīvs dūmu mākonis. Rūpnīcas skursteņa detektors nepiefiksēja arī to (aizdomīgi), taču Vācija, Šveice, Francija, Austrija un Itālija gan. Radioaktivitāte bija 1000 reižu lielāka par pieļaujamo. Seši darbinieki cieta no vieglas saindēšanās ar šo metālu. Rūpnīcas krāsni un skursteni nācās likvidēt tāpat kā divas citas pārstrādes iekārtas, kas arī bija ''saindējušās''.
Incidenta rezultātā bija saindēts salīdzinoši neliels daudzums ūdens, radās 2000 tonnu radiaktīvo izmešu un 150 tonnas vairs nelietojama aprīkojuma. Tīrīšana un produktivitātes zaudējums izmaksāja 26 miljonus dolāru. Jāsaka, ka šis, iespējams, ir viens no nekaitīgākajiem radioaktīvajiem incidentiem.
Reklāma
Chuetsu zemestrīce
Kashiwazaki-Kariwa kodolreaktors Japānā spēj saražot vairāk jaudas kā jebkura cita stacija. To pilnībā palaida 1997. gadā, taču ik pa laikam nākas atslēgt varākus no 7 reaktoriem skandālu dēļ, piemēram, tika slēpts par pārslodzes radītām plaisām un, ka stacija celta netālu no tektonisko plātņu lūzuma vietas.
Pēdējā kļūda nāca gaismā 2007. gada 16. jūlijā, kad 6.8 baļļu spēcīgās zemestrīces epicentrs bija tikai 24km no atomstacijas. Grūdieni bija ņiprāki, kā stacija var izturēt (Japāna 2006. gadā bija atjaunojusi noteikumus saistībā ar zemestrīcēm). Bojāti bija gan reaktori, gan citas stacijas ēkas. Tokijas elektrokompānija ziņoja, ka 1200 litru viegli radioaktīva ūdens noplūst jūrā un reaktoru iekšienē noplūst pamatīgs daudzums kodolatkritumu. NIRS (Nuclear Information and Resource Service) 19. jūlijā ziņojumā gan izrādījās, ka noplūde ir stipri lielāka. Tajā bija teikts, ka nopludušais ūdens nāk no kāda reaktora radioaktīvās degvielas krājumiem. No vēl kāda reaktora kopš zemestrīces noplūda radioaktīvs tvaiks. Zemestrīce nodarīja lielus bojājumus visai kodolstacijas infrastruktūrai.
K-431
Chazhma Bay netālu no Vladivostokas atrodas jūras bāze, ko noslepenoja Aukstā kara laikā. 1985. gada 10. augustā, K-431 - Echo-II kodolzemūdene pietauvojās bāzei. Noplūdes no reaktora vāka tika salabotas un abi reaktori bija uzpildīti jau iepriekšējā dienā.
Garāmbraucoša laiva radīja ķīļūdens vilni un tas izraisīja kontroliekārtu pārrāvumu. Nebija ilgi jāgaida līdz liels tvaika sprādziens izlauzās no reaktora un aizsvieda pa gaisu 12 tonnu smago vāku, iznīcinot spiediena korpusu. Sprādzienā mira 10 cilvēki.
Radioaktīvie pelni pacēlās 50 metru augstumā un aiz sevis atstāja 3.5 kilometrus garu radioaktīvu sliedi līdz pat tuvējai pussalai. Chazhma Bay piekraste un tuvējie ūdeņi tika piesārņoti ar kobalts-60. Radiācijas līmenis 16000 reižu pārsniedza pieļaujamo. Sākās ugunsgrēks un to izdevās nodzēst pēc 4 stundām. Vēl septiņas stundas no K-431 izplūda radioaktīvais materiāls.
No 2000 cilvēkiem, kuri palīdzējā nelaimes gadījuma sakopšanā un norobežošanā, 290 dabūja lielu radiācijas devu un 10 cieta no akūtas saindēšanās. Zemūdene palika pietauvota pie bāzes un notikumi bija slepeni līdz pat 1993. gadam.
Vēlāk tai pašā gadā Chazhma Bay piekrastē joprojām bija 2000 reižu lielāka radiācijas deva kā pierasts. Dažās vietās raadiācija pārsniedza devu, kas ekvivalenta 3000 krūšu rentgeniem stundā deviņdesmitajos. Divtūkstošo gadu sākumā joprojām deva bija kā 30 - 400 rentgeniem stundā. Piekraste ir sabojājusies, jo to izmanto kā veco kodolzemūdeņu noliktavu. Netālu dzīvo 30000 cilvēku.
Visbeidzot 2010. gadā K-431 tika sagriezta lūžņos. Protams, ekspertu uzraudzībā.
Rocky Flats
Rūpnīca atradās 26 kilometrus no Denveras un tā ražoja plutonija gailīšus kodolieročiem. Plutonijs nav visai drošs materiāls. Tas var bez jebkādām blakusiedarbībām sākt degt.
1957. gada 11. septembrī sākās ugunsgrēks Ēkā 7, plutonija apstrādes ēkā. Lai gan viss bija radīts ugunsdrošs, tomēr drīz viss bija liesmās. Vīri, kuri cīnījās ar liesmām, zināja, ka ūdeni plutonija ugunsgrēkā izmantot nav ieteicams (zilā zibšņa dēļ), taču pēc nesekmīgas cīņas viņi tomēr ķērās pie ūdens un, par laimi, plutonijs nereaģēja ar ūdeni, taču tā vietā sekoja skaļš sprādziens, kas norāva svina vāku un no iekšienes izšāvās liesmas 60m augstumā. Ugunsgrēks turpinājās vēl 13 stundas līdz to nodzēsa ar vēl vairāk ūdens.
Radioaktīvie dūmi kvēloja virs Denveras visu ugunsgrēka laiku. Nav iespējams precīzi noteikt, cik daudz plutonija izmešu nokļuva ārpus reaktora, jo visas mērierīces tika bojātas. Vēl uguns pamanījās iznīcināt 620 filtrus, kas nebija tīrīti teju četrus gadus, un izlaida ''brīvībā'' plutoniju un citus blakusproduktus. 19km attālajā skolas teritorijā tika pamatīgi saindēta augsne. Plutoniju atrada pat 50km tālās vietās un ir aizdomas, ka tas nokļuvis vēl stipri tālāk.
Vietējie iedzīvotāji netika brīdināti un nebija ziņas par evakuēšanos. Ugunsgrēka ziņa netika nekur izplatīta. Tā bija līdz 1969. gada Mātes dienai, kad izcēlās līdzīgs ugunsgrēks un Enerģijas departaments izlēma publiskot informāciju. Pēcāk Rocky Flats atklāja bīstami lielu plutonija līmeni. Atrada arī 5000 mucas, kas 11 gadus bija nopludinājušas radioaktīvās vielas augsnē un gruntsūdeņos.
Rocky Flats tagad ir savvaļas dzīves ķīlnieks. Plutonijs-239 ir izplatītākais plutonija izotops un tā pussabrukšanas periods ir 24000 gadu.
Reklāma
Tomsk-7
Tagad pilsēta pazīstama kā Severska, Sibīrijā, aptuveni 3000 kilometru no Maskavas uz austrumiem. Aukstā kara laikā to dēvēja par ''slepeno pilsētu'' un tajā dzīvoja vairāk kā 100000 cilvēku, kuri strādāja Sibīrijas Ķīmijas kombinātā. Tajā apstrādāja urānu un plutoniju PSRS kodolieroču programmai. Arī strādnieku ģimenes dzīvoja Tomsk-7 (nejaukt ar Tomsku).
SĶK darbības laikā gadījās ne viens vien incidents. Vislabāk zināmais notika 1993. gada 6. aprīlī. Tai dienā bija plānots no Objekta 15 ar slāpekļskābes palīdzību atdalīt plutoniju no kodoldegvielas. Objektā 15 bija aptuveni 8700kg urāna un 450 grami plutonija. Gaisa spiedienam vajadzēja sajaukt slāpekļskābi ar kodoldegvielu. Visticamāk, cilvēciskā faktora dēļ, tvertnē tika ielaists nepietiekami liels gaisa spiediens un sajaukšanās vietā šķīdums nosēdās vairākās kārtās. Slāpekļa ķīmisko reakciju rezultātā tvertnē sāka celties spiediens un temperatūra. Objekts 15 bija paredzēts izturēt 12 atmosfēras lielu spiedienu un tas uzsprāga pie 18 atmosfērām, iznīcinot divus stāvus un aizdedzinot ēkas jumtu.
Izmeši piesārņoja 120 kvadrātkilometru lielu apkaimi. Radioaktīvie nokrišņi krita vēl pāris dienas, apkārtnē pieļaujamo normu pārsniedzot 100 reizes. Arī vairākus gadus pēc tam augsnē ir paaugstināts cēzijs-137 un plutonija saturs. Visam tam galīgi nepalīdzēja tas, ka jau pirms tam visa apkārtne tika pakļauta radioaktīvām briesmām, jo netālu tika glabāti arī radioatīvie atkritumi un SĶK darbības laikā notika 30 lielāki vai mazāki negadījumi. Severskas cilvēki ilglaicīgi tika pakļauti indīgo vielu starojumam.
Santa Susana laboratorija
Tā atrodas netālu no Losandželosas un aizņem 11.5 kvadrātkilometru lielu platību, kurā privātās korporācijas testēja NASA raķešdzinējus. Apkārtnē atrodamas gan toksisko ķimikāliju, gan radioaktīvo izmešu paliekas. Vietas satīrīšana prasa daudz līdzekļu, ņemot vērā zemes piesārņotību un slikto palīgēku stāvokli. Vistrakāk ir ar Area 4, kurā atrodas 10 atomreaktori. Lielākais no tiem ir daļēji izkusis kopš 1959. gada 13. jūlija nātrija eksperimenta.
Kāds bijušais darbinieks stāsta, ka radiācijas līmenis ēkā esot bijis krietni virs ierastā. Lai nepieļautu sprāzienu, kas varētu izvērsties Černobiļas līmeņa postažā, radioaktīvo gāzi nopludināja gaisā. Vēlāk tehniķu pūliņi aizlāpīt caurumus rezultējās, izlaižot ārā vēl vairāk gāzi. Turpmākās pāris nedēļas galvenokārt naktīs gaisā tika izlaists lērums indīgo gāzu. Netālo pilsētiņu iedzīvotāji klusībā tika bombardēti ar radiāciju.
Visiem iejauktajiem nācās zvērēt mūžīgu klusēšanu. Pēc sešām nedēļām Atomenerģijas komisija plašākai publikai paziņoja par negadījumu, taču noklusēja izlaisto gāzu daudzumu. Patiesība nāca gaismā vien 1979. gadā. Area 4 reaktoros sešdesmitajos gados notika vairāki šādi negadījumi.
Apkārtējās komūnās stipri paaugstinājās vēža slimnieku skaits un cilvēki to novēla uz laboratoriju. Kāds vietējais iedzīvotājs atceras, ka katrā ciemā mājā esot bijis vismaz viens cilvēks, kas slimo ar vēzi. 2007. gadā Slimību kontroles centrs nāca klajā ar datiem, kas apstiprina, ka 3 kilometrus ap Santa Susana laboratoriju ir 60% lielāks risks saslimt ar vēzi.
Paldies par uzmanību un ceru, ka bija interesanti. Sveša tēma, droši ziņojiet par kļūdām.
Tev patiks šie raksti
