Bez izskaistinājumiem...skarbi un patiesi - tieši tā kā tas ir.
VOTE <<<<
10 patiesības par nāvi58
1734
4
Pirmsnāves gārdzieni
Pirmsnāves gārdzieni ir termins, kuru bieži piemin, lai aprakstītu mirstošā cilvēka pēdējos elpas vilcienus burtiski pāris sekundes pirms elpošanas apstāšanās. Tas bieži vien piemeklē mirstošo, kad tam zūd klepus un rīšanas refleksi - tādēļ mirstošajam bieži vien arī palielinās siekalu daudzums mutē un plaušās. Grūti aprakstīt, ko mirstošais šajā brīdī jūt, bet domājams, ka sāpēs viņus piemeklē reti (slimnīcās pacientiem bieži tiek doti pretsāpju līdzekļi, tādēļ diskomforts no tā tiek samazināts līdz minimumam). Jebkurš, kas ir dzirdējis šos pirmsnāves gārdzienus, nekad to neaizmirsīs - bieži vien cilvēkiem tas liekas kaut kas baiss un šausminošs.
Čeina-Stoksa elpošana
Šis ir patoloģiskas elpošanas veids, kas raksturojas ar ļoti ātru elpošanas frekvenci, kura mijas ar pilnīgas elpošanas apstāšanās periodiem (apnoja). Čaina-Stoksa elpošanas laikā sirds ir novājināta un tai trūkst skābekļa, tādēļ elpošanas frekvence paātrinās abnormālā lielumā (līdz 35 reizēm minūtē). Pēc biežās elpošanas izsīkst enerģijas rezerves un iestājas apnoja. Orgāniem tiek piegādāts mazāk skābekļa un tie pamazām mirst. Čeina-Stoksa elpošana bieži vien piemeklē cilvēkus ar sirdstriekām, dažādām plaušu saslimšanām. Šis elpošanas veids ir biežs nāves prikšvēstnesis.
Defekācija
Nāves gadījumā organisma muskuļiem tiek pārtraukta enerģijas piegāde ATP veidā (galvenais enerģijas producēšanas un izmantošanas veids cilvēka organismā. ATP ir kā degviela, kuru sizntezē šūna un kuru tā izmanto dzīvības nepieciešamo reakciju uzturēšanai). Tā rezultātā zarnas atslābinās un var sekot defekācija jeb zarnu satura iztukšošanās. Tas biežāk piemeklē cilvēkus, kuri mirst pēkšņā nāvē un neilgi pirms nāves ir ēduši. Slimnīcās novārgušie pacienti visbiežāk gandrīz neko neēd, tādēļ viņiem šis apstāklis atkrīt.
Nāves stingums
Latīniski saukts rigor mortis, par to ir dzirdējis gandrīz ik viens. Kāds varbūt pat pataustījis dzīvē. 1 -3 stundas pēc nāves ikviens mirušā cilvēka muskulis organismā saspringst un neatslābst aptuveni 24 stundas. Pat acu plakstiņi ir sastinguši - tādēļ, ja mirušajam šajā laikā ir bijušas atvērtas acis, tad aizvērt tās tik pat kā neizdosies. Tā pat šis efekts izraisa to, ka sirds izskatās daudz lielāka nekā patiesībā ir, vīriešiem var notikt sēklas noplūde, var parādīties zosāda uz mirušā ķermeņa.
Livor mortis
Jeb līķa plankumi parādās uz ķermeņa apkašējām daļām, kur pēc nāves satek asinis (tās uzkrājas tikai vēnās). Pēc līķa plankumiem var noteikt kādā pozā nomiris cilvēks, jo vietās, kur mirušā ķermenis pieskaras grīdai vai citai cietai virsmai asinis mehāniska spiediena dēļ uzkrāties nevar. Un tas slepkavību izmeklētājiem bieži vien var noderēt. Tā pat līķa plankumi var palīdzēt noteikt nāves iestāšanās laiku, jo tie sāk parādīties aptuveni 1 - 2 stundas pēc nāves un sāk palikt neizmainīti 6 - 12 stundu laikā.
Algor Mortis
Līķis pēc nāves parasti paliek vēss vai pat auksts, jo apstājusies muskulatūras darbība un molekulārās reakcijas, kas atbildēja par siltuma rašanos dzīvam cilvēkam. Tas notiek tādā gadījumā, ja apkārtējas vides temperatūra ir zemāka par ķermeņa temperatūru miršanas laikā. Līķa aukstuma iestāšanās laiks tā pat variējas - uz aukstām vannas istabas flīzēm tas iestāsies ātrāk nekā vasaras laikā uz ielas mirušajam. Tā pat tuklāki cilvēki siltumu zaudē lēnāk nekā tievie. Ja slepkavību izmeklētāji atrod līķi 24 stundu laikā pēc nāves, tad šis apstāklis var noderēt, lai uzstādītu miršanas laiku, jo pēc 24 stundām līķis ir jau atdzisis līdz apkārtējās vides temperatūrai.
Tache Noire
Tas ir sarkanbrūns plankums vai svītra, kas parādās uz mirušā acāboliem horizontālā veidā. Dzīves laikā acis tiek aizsargātas mirkšķinot, bet, ja līķis palicis ar atvērtām acīm, tad pamazām uz tām parādīsies sarkanbrūna rieva. Tā pat gļotādas, piemēram, uz mēlēs paliks tumšākas, ja mute līķim būs palikusi atvērta. Tas tādēļ, ka gaiss bojā šīs ķermeņa daļas, kuras dzīves laikā parasti tiek aizsargātas. Ja cilvēks noslīcis un ilgu laiku pavadījis ūdenī, tad Tache Noire neparādīsies, jo nebūs gaisa ietekmes.
Pūšanas šķidrums
Tas ir pūstošs, sarkanbrūns šķidrums, kas pēc kāda laika var iztecēt no līķa mutes vai deguna. Bieži cilvēki to sajauc ar asinīm vai pat smadzenēm. Tas rodas gāzu dēļ, kas veidojas ķermenī. Kad gāzes veidojas kuņģī vai zarnās, tad tās pamazām izpleš vēdera dobumu un var izspiest puštošo šķidrumu caur muti, degunu vai dzimumorgāniem. Tā pat caur taisno zarnu iztek pūstošais šķidrums ar gāzu piejaukumu. Tas bieži vien palīdz noteikt nāves iestāšanās laiku - ja cilvēks miris karstā laikā, tad šis šķidrums var iztecēt 24 stundu laikā pēc nāves iestāšanās.
"Cimdiņa novilkšana"
Pēc nāves cilvēks bieži vien pietūkst (visbiežāk pietūkst kakls, krūšu kurvis un locekļi), tas var radīt maldīgu priekštatu, ka cilvēks bijis resns. Taču šī pietūkšana rodas pūstošu gāzu dēļ, kas uzkrājas ādā un zem tās. Kad gāzes noiet, tad viegli var atdalīt līķa ādu no miesas. Ādu no rokas var novilkt tik pat viegli kā cimdu no rokas, tādēļ arī radies tāds termins.
Macerācija
Tā visbiežāk skar augli, kas miris mātes dzemdē. Šķidrums, kurā tas peld, atmiekšķē augļa ādu un visus iekšējos orgānus. Āda sakrunkojas un paliek mīksta, uz tās parādās plankumi līdzīgi kā pēc apdegumiem, ar laiku āda vienkārši noslīd no mirušā augļa. Kauli paliek mīksti un, ja auglis netiek izņemts no mātes vairāku dienu garumā, tad atmiekšķējas arī galvaskausa kauli un smadzenes, kuras var iztecēt. Macerācija var skart arī normālu augli, kurš ir pārāk ilgu laiku pavadījis mātes dzemdē, tādēļ svarīgi ir uzsākt piespiedu dzemdības, ja noliktais dzemdēšanas laiks nav pienācis.
