10 Sērijveida slepkavu uzņemtas bildes10

Rodnijs Alcala ir iemantojis “The Dating Game Killer” titulu, jo viņš ir piedalījies populārā randiņu šovā tajā laikā, kad aktīvi tika pastrādātas slepkavības. Detektīvi viņu raksturoja kā “slepkavības mašīnu”, jo viņš atdzīvināja žņaugtos upurus, lai žņaugtu atkārtoti – nežēlība turpinājās līdz iestājās upura nāve.

   Alcala tika notiesāts par piecu sieviešu nogalināšanu, tomēr tiek lēsts, ka īstais upuru skaits varētu sasniegt 130. Detektīvi atklāja 1000 fotogrāfijas, kuras atradās Alcalas glabātavas skapītī. Daudzi fotogrāfijās attēlotie šķita kaili. Mazāk atklātās fotogrāfijas tika publicētas cerībā, ka attēlotie cilvēki tiks identificēti.

Vilijams Ričards Bredfords tika notiesāts uz nāvi par 15 gadus veca kaimiņa un 21 gadus vecas bārmenes slepkavību. 1984.gadā Bredfords satika bārmeni Shari Milleri kādā Losandželosas bārā un pastāstīja, ka viņš ir profesionāls fotogrāfs, kurš varētu palīdzēt izveidot modelēšanas protfolio. Viņš upuri aizveda uz nomaļu kempinga vietu, kur viņa pozēja. Pēc tam viņa tika nožņaugta. Bradfords viņai nošķēla tetovējumus un iegrūda ķermeni sānielā. Slepkavu noķēra, kad tika noskaidrots, ka viņš bija pēdējā persona, kurš redzējusi abus upurus dzīvus.

Pēc 18 gadiem gaidot nāvessodu, policija atklāja 54 jaunu sieviešu fotogrāfijas, kuras piederēja Bredfordam, tostarp arī Millere dažādās modeļu pozās. Fotogrāfijas tika publicētas cerībā, ka tiks citi potenciālie upuri. Vairākums fotoattēlos redzamo upuru palikuši neidentificēti. Ņemot vērā, ka Bredfords pavadīja laiku Mičiganā, Floridā, Teksasā, Ilinoisā un Luiziāna, meklēšana joprojām notiek visā ASV teritorijā. Bredfords nomira dabiskā nāvē, ieslodzījumā - 2008.gadā.

Roberts “Bobs” Berdella bija sērijveida slepkava un spīdzinātājs, kurš dokumentēja savas ļaundarības fotogrāfijās. Laika periodā no 1984.gada līdz 1987.gadam viņš Kanzasas pilsētā noslepkavoja vismaz sešus cilvēkus. Pēc sadraudzēšanās ar upuriem viņš tos nolaupīja un pakļāva fiziskām mocībām vairāku dienu un nedēļu garumā. Upuriem ausīs tika injicēts hermētiķis, lai tos padarītu kurlus, trieca ķermeni ar strāvu un uzliekot maisu uz galvas aizklāja tiem acis.

“Boba” uzņemtajās fotogrāfijās bija viņa bezpalīdzīgie upuri, daži no viņiem bija jau miruši. Upuru ķermeņi tika sadalīti, pēcāk tos apraka pagalmā vai tie tika atstāti maisos atkritumu izvedējiem. Berdella tika notverts pēc tam, kad vienam no viņa upuriem izdevās izbēgt no ieslodzījuma un izlekt pa otrā stāva logu, esot apģērbtam tikai suņu siksniņā. Starp satraucošiem attēliem policija viņa mājas arī atklāja cilvēku atliekas, tostarp divus galvaskausus un spīdzināšanas piezīmju grāmatiņu.

Sērijveida slepkava un nekrofīls Džerijs Brudos iemantoja titulu “The Lust Killer” par godu savai piesaistei upuriem. Viņš tos aukstasinīgi nogalināja un paturēja vairākas viņu kurpes, kā trofejas. Kopš piecu gadu vecuma viņam tika novērots sieviešu kurpju fetišs. Pēc tam, kad pusaudža vecumā viņš tika pieķerts pārdodot sieviešu apakšveļu, viņam tika sniegta psihoterapija. Laika periodā starp 1968.gadu un 1969.gadu Brudos nogalināja četras jaunas sievietes un Oregonā mēģināja uzbrukt vēl divām.

Brudos pāris stundas pirms nonāvēšanas savā garāžā nofotografēja vienu no saviem upuriem, 19 gadus veco Karenu Sprinkeri, pēc tam, kad viņš bija viņu nolaupījis no universālveikala stāvvietas. Viņš lika viņai pozēt drēbēs, kuras viņš bija nopircis un pirms ķermeņa izmešanas, viņa tika nožņaugta. Neskatoties uz mūža ieslodzījumu, Brudos nekad neizrādīja nožēlu par izdarītajiem noziegumiem, turpretī – viņš vainoja savu māti, jo viņa visu dzīvi bija aizskaroša pret viņu.

Nežēlīgais sērijveida slepkava un spīdzinātājs Dīns Corlls Hjūstonā, Teksasas štats, nolaupīja, uzbruka un nogalināja vismaz 28 pusaugu zēnus un jaunus vīriešus laika periodā no 1970.gada līdz 1973.gadam. Viņš iemantoja titulu “The Candyman”, jo viņš izmantoja saldumus, lai savus ievainojamajos upuros iemānītu viltus drošības sajūtā. Viņa pakļāvībā bija divi pusaugu līdzdalībnieki – Deivids Owens Brooks un Elmers Weins Henlijs juniors. Šausmu valdīšanai pienāca gals, kad Henlijs nāvējoši sašāva Slepkavu.

Gandrīz 40 gadus vēlāk, 2012.gadā, filmu veidotājs atklāja fotogrāfiju, kurā visticamāk attēlots 29. upuris. Zēns šķiet nobijies, kad saslēgts rokudzelžos lūkojas kamerā. Attēlu atrada filmu veidotājs Džošs Vargas.

Padomju sērijveida slepkava Anatolijs Sļivko spēlēja biedējošu spēli ar saviem upuriem, lai reproducētu savu murgaino fantāziju. Savos agrajos 20 viņš bija liecinieks satiksmes negadījumam, kurā nāvējoši tika ievainots jauns zēns pioniera formastērpā, šis pretīgais skats viņu seksuāli uzbudināja. Divus gadus vēlāk viņš sāka vadīt vietējo bērnu klubu, kurā viņš kā vadītājs izmantoja savas priekšrocības visļaunāk iedomājamā veidā.

Sļivko izveidoja tuvas attiecības ar puišiem – parasti 12 – 15 gadus veciem un iemānīja viņus mežā. Zēni tika pakārti kokos un kamēr tie bija bezsamaņā viņiem tika uzbrukts, pēc tam puiši tika atgriezti pie samaņas. Slepkava uzņēma fotoattēlus kad tie tika žņaugti. Tiek lēsts, ka Sļivko uzmācies vairāk kā 40 zēniem, septiņus no zēniem viņam nebija izdevies atdzīvināt, kas noveda pie viņu nāves. Kad policija bija uzsākusi pazuduša zēna izmeklēšanu, daži no bērniem sūdzējās par to, ka ir cietuši no Sļivko darbību izraisītas “īslaicīgas amnēzijas”. Fotogrāfijas un liecības bija pietiekamas, lai izvirzītu apsūdzību, viņu sodīja ar nāvi nošaujot.

Pastāv attēli, kurus nevajadzētu meklēt tiešsaistē. Tie ir tādi kā no “Polaroid” kolekcijas ko policija atklāja sērijveida slepkavas un kanibāla Džefrija Damera  aresta laikā. Milvokī policisti ieraudzīja vīrieti vārdā Treisiju Edvardsu, kurš klīda pa ielām ar rokudzelžiem, kuri nokarājās no viņa locītavām. Edvards teica, ka viņam tos ir uzlicis “dīvains čalis” tuvumā esošajā dzīvoklī, viņš policisti viņu eskortēja līdz adresei, kurā bija Damera māja. Kad policists ienāca guļamistabā, lai atrastu rokudzelžu atslēgu, viņš ievēroja, ka apkārt stāv fotogrāfijas ar sadalītiem cilvēka ķermeņiem.

Damers tika arestēts neskatoties uz to, ka tas nebija vienīgais drausmīgais atklājums viņa dzīvoklī. Izmeklētāji atklāja četras nocirstas galvas, septiņus galvaskausus, paplātē sakrātus asins pilienus, divas cilvēka sirdis un veselu rumpi. Galvenais medicīniskais eksaminētājs komentēja, “Tas bija vairāk kā demontēt kāda muzeju, nevis īstu nozieguma vietu.”

1988.gada 20.spetmebrī Tara Calico pazuda netālu no savām mājām Belenā, Ņūmeksikas štatā, kad tā arī neatgriezās no ikdienas riteņbraukšanas Valencias apgabalā. Kas sākotnēji izskatījās pēc nolaupīšanas, drīzumā pārvērtās par potenciālu sērijveida slepkavas lietu, kad tika atklāts stindzinošs “Polaroid” fotoattēls.

Deviņus mēnešus pēc pazušanas sieviete atrada labā stāvoklī esošu “Polaroid” fotoattēlu, kurš atradās 2 600 kilometru attālumā – Floridā.  Tajā bija redzami divi šķietami upuri ar aizmugurē sasietām rokām un līmlenti uz mutes. Jaunā sieviete bija identiski līdzīga Tarai. Tiek uzskatīts, ka puika ir Maikls Henlijs no Milānas, Ņūmeksikas štatā, kurš bija pazudis deviņu gadu vecumā, sešus mēnešus pirms Taras pazušanas. Abu upuru vecāki bija pārliecināti, ka tie ir viņi. Skumji, bet 1990.gadā, kad tika atklātas viņa mirstīgās atliekas tika atrastas izrādījās, ka puika fotogrāfijā nebija Maikls, zēns bija miris traģiskā negadījumā.

Jautājumi sakarā ar atrasto fotoattēlu joprojām nav atbildēti. Viena no stindzinošākajām teorijā internetā vēsta, ka tā ir fotogrāfija no sērijveida slepkavas kolekcijas. Šī varētu būt no viena no tām lietām, kas nekad netiks atklātā.