...par cilvēkiem, kuri, arī nebūdami ļoti bagāti, paveic lielas lietas.
Nebeidzamais Ziemsvētku stāsts7
Stāsts par SOS ciematiem sākās vēl skarbākos laikos par šiem- kāds smagi ievainots vērmahta karavīrs, kuram vēl bija nepieciešama ārstēšanās, tik trūcīgā valstī kā pēckara Austrija kādā 1947. gada ziemas dienā uz ielas satika divpadsmit gadus vecu bāreni...Bērnu patversmes bija pārpildītas, pa ielām klīda bērni- bezpajumtnieki un pārtika pa lielai daļai no zagšanas.
Galīgi bezcerīgi, vai ne? Valsts, kur daudzi vīrieši ir krituši, daudz bāreņu, atraitņu un piedevām vēl ziema. Tādu bērnu Austrijā bija bez sava gala.
Bijušais vērmahta karavīrs un tagad medicīnas students Hermanis Gmainers mēģināja griezties valsts, reliģiskajās iestādēs, uzņēmumos un bankās, kuras, pēc viņa domām, varēja palīdzēt problēmas risināšanā... un rezultāts bija nulle. Visiem bija savas problēmas, un neviens viņu neņēma nopietni. Prātīgs cilveks mestu visam mieru un turpinātu savas medicīnas studijas- tikai ne Gmainers. Viņš izlēma, ka, ja neviens neko negrib darīt, viņš pats ķersies pie lietas. Pirmais ziedojums bija 600 šiliņi- viss, kas viņam piederēja. Par to varēja noīrēt biroja telpas, lai kaut ko uzsāktu. Gmainers rakstīja iesniegumus uz visām instancēm,lai tiktu pie zemes gabala celtniecībai...un 1949 gada jūlijā saņēma tikai vienu pozitīvu atbildi no Imstes pilsētiņas mēra Jozefa Koha. Tas bija zemes gabals kalnā, bez elektrības un ūdensvada.
Viņš, kuram bija atteikuši visi, no kuriem varēja gaidīt palīdzību, griezās pie tiem, no kuriem to galīgi nebija vērts gaidīt- pie tiem, kuriem pašiem gandrīz nekā nebija- vienkāršajiem ļaudīm- lūdzot viņus ziedot kaut vienu šiliņu...un jau decembrī pirmā SOS ciemata māja vēra savas durvis. Gmainers pēc tam teica, ka viņš visu mūžu ir nodzīvojis ar izstieptu roku. Arī šodien SOS ciemati balstās uz tūkstošiem draugu, kuri nesavtīgi sniedz palīdzību, un arī tas viens lats, kuru var atļauties noziedot gandrīz katrs, ir nozīmīgs.
SOS ciematos nav bērnu namu kazarmu režīma- bērni dzīvo kopā ar audžumammu un viņas palīdzi- tanti- atsevišķās majās, kuras kopā veido bērnu ciematu. Gmainera ideja bija ģeniāli vienkārša- sievietes, kuras ir gatavas ziedot savu neiztērēto mīlestību un vēlēšanos audzināt bērnus, neatkarīgi no sociālajiem, politiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, ir jebkurā sabiedrībā.
Audžumammai ir arī brīvdienas un 28 dienu atvaļinājums, kura laikā par bērniem rūpējas "tante".Jebkurā gadījumā tas tomēr ir vairāk dzīvesveids, nekā darbs.
Šodien 132 pasaules valstīs ir 450 bērnu ciemati, un interesanti, ka organizacijas SOS- Kinderdorf patreizējais vadītājs arī savulaik ir audzis SOS ciematā.
Atšķirībā no parastajiem bērnunamiem šeit respektē ģimenes saites un nekad nešķir vienas ģimenes bērnus. Bērni mācās parastās skolās un aug normālā vidē- zina, ko nozīmē gatavot vakariņas, iepirkties, nopļaut zālīti...
SOS ciemati- tas ir kā nebeidzams Ziemsvētku stāsts par mīlestību un labestību.
Un, pat, ja tas, ko Tu varētu ziedot, liekas nenozīmīgi maz- SOS Kindendorf ciemati, kuri veiksmīgi darbojas pat vistrūcīgākajās pasaules valstīs, ir apliecinajums tam, ka Tava palīdzība var būt ļoti nozīmīga!