Tu- mana Lēdija! Tu visskaistākā, vismaigākā un kaprīzākā! Tu, Lēdija mana neaizsniedzamā. Kā dievišķs zieds ziedi un neļauj sevi noplūkt. Tavs burvīgais augums, kvēlās un skaistās acis, kuras jauc prātu. Maigās lūpas, kuras skūpstīs tik reto. Tu Lēdija, graciozā, katram prātu jauc, neapzinies cik sāpīgi tas tomēr ir. Uz rožu kalniem skaties tik, tik iznīcinoši. Izmisuma un baiļu pilns lūkojos acīs tavās un nezinu ko iesākt. Tu Lēdija, Tā par kuru dzīvību atdot nebūtu žēl. Pasaki man mīļotā, kādēļ? Kādēļ Baidies mīlēt, kādēļ sirdi savu spīdzini. Redz, asara nobirst pār vaigu tavu, redzi mīļā Lēdija mana, tava dvēsele raud! Maigi satveru tavas plaukstas maigās un piekļauju tevi sev klāt. Tu klusumā raudi un baidies! „Nebaidies, es esmu Tev blakus, nepametīšu tevi, saproti taču, Tu esi mana dzīve” Tavas rokas apvijas man ap kaklu un raudi, Tu, tik gauži, bet šoreiz jau cerot, ka Tiešām šis ir pēdējais mēģinājums, pēdējiem spēkiem uzticies , notici beidzot savai sirdij. Aizvērtām acīm sapņo par smieklu un laimes pilnām dienām blakus man, par uzticību, par mīlestību mūžīgo, kurai netici. Un tagad, manu mīļo Lēdij Lūkojos tavās mīlestības un laimes prieka pilnajās acīs un atceros to mirkli, Kad klusumā raudāji pie sevis, kad asaras tavās acīs sakrājušas nevēlējās birt nost. To skatienu skumjo, kas kādreiz uzlūkoja mani tik vienaldzīgi.. Tu, tikai Tu – mana daiļā Lēdija.
Autors: Jānis Mačs 31.01.2010
