Ir dažādi vecāki, dažādi bērni un dažādas situācijas. Problēma ir Prokrusta gultā - lai nenomirtu kāds "dzīves pabērns", tiek neadekvāti ierobežotas pārējo cilvēku (t.sk. bērnu) tiesības un iespējas. Tikai - taisi to sietu, cik blīvu gribi, kāda muša vienalga izsprauksies cauri. T.i., raksti likumus, cik ierobežojošus gribi, tik un tā kāds atdos galus, sapinoties pats savās kājās.
Tagad tiek audzināta tik bezpalīdzīga paaudze, ka šausmas pārņem, iedomājoties, kā tādi izdzīvos, ja patiešām notiks kaut kas globāls. Padomju laika bērniem, augušiem jaunbūvēs bez margām un pagalmos, ir daudz augstāks pašsaglabāšanās instinkts un spējas izdzīvot nekā jauniešiem, kam ir tikai mīksta gultiņa un ierobežojumi jebkādai sevis izpausmei. Cilvēks kā suga kļūst dzīvei nepiemērots. Cik no jums var izdzīvot, piemēram, lauku mājā (pieņemam puslīdz civilizētu versiju) ar ūdeni no strauta, malku mežā un bez elektrības? Ar rokas zāģi, cirvi un nazi. Varbūt jums to nevajadzēs (es ceru), bet, redzot pasaules attīstības tendences, ļoti var gadīties, ka vajadzēs gan. Tad glābs nevis likums, bet spēja paredzēt savas rīcības sekas un spēja domāt ārpus rāmjiem.
Pašreizējie likumi ir domāti nevis cilvēku aizsardzībai, bet visādu uzraugošo personu pakaļas piesegšanai.
