Jā, virsraksts ir kliedzošs, un daudziem liksies ļoti ekstrēms. par savu nostāju pret marihuānu esmu jau runājis (iepriekšējos rakstos), bet šajā rakstā es vēlos marihuānu mazliet likt mierā. šoreiz es runāju par heroīnu, kokaīnu un visām pārējām smagajām narkotikām. un tas nav tāpēc, ka es pats gribu, tās lietot, vai domāju, ka tās ir nekaitīgas un narkotiku kaitīgums ir tikai milzīga konspirācijas teorija.
es gribu sākt ar vārdu atkarība. atkarība nav cēlonis - atkarība ir sekas. atkarīgi no jebkā - alkohola, azartspēlēm, narkotikām, ēdiena, darba, iepirkšanās un pat marihuānas, visbiežāk kļūst cilvēki ar psihiskām traumām. parasti tā ir tuvinieka nāve, šķiršanās vai bernības trauma, šizofrēmija. tad cilvēki vēlas aizmirsties. daži sāk ēst saldumus, daži pārmērīgi daudz strādā, un daži pievēršas narkotikām. tapēc varētu teikt, ka atkarība nav slimība, atkarība ir zālēs, medicīna, pret grūto ikdienu. ir ļoti liela daļa cilvēku, kas spēj šos kārdinājumus noturēt robežās. patiesībā tie esam mēs visi, kas ne no kā nav atkarīgi.
tātad, vai tiešām mums būtu jāsoda cilvēki par atkarību? vai sods var apturēt atkarību? mana atbilde ir nē. kam tas palīdz? šiem cilvēkiem vajag palīdzību, apskāvienu, ne jau iemešanu cietumā. sods par atkarību padara visu daudz ļaunāku. saņemot sodu atpakaļ ceļa vairs nav - darbu tāpat neatradīs. manuprāt, pašreizējā metode nestrādā. jebkurš narkomāns ir gājis ļoti grūtu dzīves ceļu - savādāk viņš savu atkarību kontrolētu. cietums uzliek treknu punktu, kas pārgriež jebkādas iespējas atgriezties atpakaļ civilizācijā.
protams, jums liekas, ka dekriminalizācijas gadījumā narkomānu skaits palielinās. bet tā nav. ne tuvu. ļoti pozitīvs piemērs - Portugāle. 2001. gadā Portugālē bija ļoti nopietna narkotiku problēma. un Portugāle izdarīja ļoti ekstrēmu soli, dekriminalizēja visas narkotikas. tagad Portugālē ir viens no mazākajiem narkomānu procentiem Eiropā (avots apakšā). tā vietā, lai sodītu narkomānus, viņi tiem palīdz. un tas strādā ļoti labi. kopumā narkomānu skaits kopš 2001. ir samazinājies par ~ 50 %.
savukārt nīderlande, kurai 80. beigās bija problēmas ar heroīnu, pieņēma vēl ekstrēmākus soļus - dalīja un vēlaizvien dala heroīnu par brīvu. to dara slimnīcās, kur ārsti pieskata, lai šļirces vienmēr būtu tīras, un lai pacienti nepārdozē. tas nostrādāja, jo it takes fun out of it. narkomāni vairs nezaga, tikai nāca pēc savām dozām noteiktā laikā. protams, tajā brīdī, kad viņi iet uz slimnīcu pēc dozas viņi saprot, ka tas tomēr ir skumji. slimnīcās vienmēr ir ārsti, kas ir gatavi palīdzēt un sniegt atbalstu. ar laiku viņi sakārtoja savas dzīves, un vienīgā problēma palika atkarība. ar ārstu palīdzību lielākā daļa tika galā, un tagad tur ir palikuši tikai veci pacienti. un tas viss bez smagiem cietumsodiem.
dekriminalizācija attiecas tikai uz lietošanu un glabāšanu mazos apmēros. dīleri tiek ļoti smagi sodīti. un galu galā - mums ir divi izcili piemēri kā rīkoties ar narkotiku apkarošanu, kad beidzot pienāks tas brīdis, kad valsvīri sapratīs, ka pašreizējā situācija ar narkotikām ir ļoti slikta, un to var uzlabot?
