Slikti ir tas, ka:
1) pašreizējā „nauda seko skolēnam“ reforma (līdz pašvaldībai nevis skolai) cita starpā ir mērķēta arī uz to, lai:
- pārceltu iespējami lielu daļu no nepatīkamās skolu slēgšanas un skolotāju atlaišanas atbildības no IZM uz pašu pašvaldību pleciem;
- atbrīvotu pašvaldībām rokas arī izmaksneefektīvu skolu turēšanai pie dzīvības (piemēram, saliekot kopā naudu, kura sekotu skolēniem gan „normālajās“ gan „slēdzamajās“ skolās, un tad pārdalot „visiem vienādi“)
2) prezidenta ekspertvīri un sievas nāk daudz par vēlu - pēc gadiem ilgušās „trūkst skolotāju“ smadzeņu skalošanas kampaņas, tāpēc skolu un skolotāju skaita „saīsināšana“ ir ārkārtīgi nepopulāra (vsmaz starp Dombura skatītājiem).
Piedevām, arguments (ja to tā var nosaukt), jeb drīzāk doma par nepieciešamību drastiski “saīsināt” pedagogus tiek pasniegts bez acīmredzamākajiem un manuprāt pārliecinošākajiem pamatojumiem. Pirmkārt – bez tā, cik desmitiem miljonu kopš 2000. gada ir pārmaksāts tikai „ekstrā“ skolotāju algās un šīs pārmaksāšanas pieaugošās dinamikas. Otrkārt – fakta, ka, skolēnu skaitam kopš 1990./91. gada sarūkot no apmēram 352 tūkstošiem uz 250 tūkstošiem 2008./09 gadā (par apmēram 28%), kopējais skolu skaits ir pieaudzis! No 962 skolām uz 982, tostarp vidusskolu skaits – no 373 uz 377! Pie tam skolu skaits bija vēl augstāks (vairāk kā tūkstotis) vēl pāris gadus iepriekš.
Kapēc tāds robs argumentācijā? Domāju, ka atbilde slēpjas prezidenta komisijas cilvēkos. Es neņemos izveidot kaut kādu visaptverošu pārskatu pār to, kādas ir bijušas viņu intereses izglītībā, un ko viņi kad ir teikuši vai darījuši, bet paviršs ieskats liecina, ka viņus ir interesējis viskautkas, izņemot sistēmas izmaksefektivitāti, bet skolotaju skaita (ne skolu!) samazināšanas domai viņi ir pievērsušies kaut kad nesen.
Piemēram, šajā ar 2008. gada janvāri datētajā ziņā Golubevas kundze tiek citēta atbildam uz jautājumu „Kādiem jābūt ministres galvenajiem darbiem?“ šādi:
„Vispirms ministrijai jātiek skaidrībā ar jauno vispārējās izglītības standartu un skolotāju sagatavošanu tā ieviešanai. Līdz šim neredzu konstruktīvu procesu, lai diskusijas notiktu. Arī attiecībā uz pamatizglītības standartiem ir svarīgi, kā standartos noteiktās prasības tiek iedzīvinātas praksē. Ir jāuzlabo skolotāju tālākizglītības satura kvalitāte - tai jāatbilst izglītības politikas prioritātēm. Augstākajā izglītībā un zinātnē ir svarīgi uzturēt līdzsvaru starp eksaktajām zinātnēm un sociālajām zinātnēm.“
Bet izmaksu *err* standarti un diskusijas par tiem?
Turpat, starp citu, tiek citēts vēl viens sorosītu izglītības eksperts, Guntars Catlaks, kurš gan laikam nav no “prezidenta vīriem”:
“Pirmkārt, jāatrisina kvalificētu pedagogu trūkums skolās. Tas prasa budžeta risinājumus un ir politiski visgrūtākais un atbildīgākais darbs, jo neizbēgami vajadzēs skolotājiem maksāt vairāk. Otrkārt, jāsakārto sociālais dialogs ar pedagogus un vecākus pārstāvošām organizācijām. Treškārt, jānodrošina visu skolas vecuma bērnu uzskaite un proaktīva iesaistīšana skolā, kas droši vien prasa jaunu struktūru un funkciju veidošanu. Ceturtkārt, jāievieš sistemātiska datu savākšanas un analīzes sistēma par mācību procesu un rezultātiem, kas varētu dot informāciju gan pedagogiem, gan politikas plānotajiem, vienlaikus saistot to ar pedagogu tālākizglītību.”
Jā, jā – tas pats “pedagogu trūkums” esot jāatrisina pirmām kārtām un tā pavairāk maksājot, un tad vēl un vēl jaunas funkcijas un sistēmas…
Vai, piemēram, tas ar ko prezidenta izglītības vīri un sievas nodarbojās tikai gadu iepriekš, 2008. gada martā:
“Diskusiju [„Kā mācīsimies Latvijā?”] atklās Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers, bet Stratēģiskās analīzes komisijas izglītības pētījuma vadītāja Aija Tūna iepazīstinās diskusijas dalībniekus ar Stratēģiskās analīzes komisijas darba ietvaros plānotā akadēmiskā pētījuma iecerēm un mērķiem. Plānots, ka A.Tūnas vadītā izglītības jomas ekspertu grupa savā darbā analizēs divus galvenos tematus:
1) pilsoniskās izglītības loma un iespējas;
2) pirmsskolas izglītība kā pamats sabiedrības attīstībai.
(..) Diskusiju vadīs Latvijas Universitātes profesors, Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas pārstāvis Tālis Tisenkopfs.”
Viskautko atradīsiet šo ekspertu interesēs – “starpkultūru izglītību”, “tolerances integrāciju”, “sabiedrības iesaistīšanu”, – tikai ko konkrētu par sistēmas izmaksefektivitāti un skolu/skolotāju “apcirpšanu” - nē…
Vai pēc tam vērts brīnīties, ka 2009. gada 16. aprīlī sabiedrības apspriešanai nodotajā LATVIJAS ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS STRATĒĢIJĀ LĪDZ 2030. GADAM, kuru pēc pasūtījuma veidojuši arī daudzi no prezidenta vīriem un sievām, lasāmi šādi iespējami risinājumi/tūlītējie uzdevumi:
“Mazo lauku pamatskolu saglabāšanas programma. Lai nodrošinātu visiem
bērniem pieejamu 1.-9. klases izglītību pēc iespējas tuvāk mājām, jāsaglabā
mazās lauku skolas, kuras patlaban neatbilst valsts noteiktajiem kritērijiem par minimālo bērnu skaitu.“
“Lauku skolu saglabāšanas programmas izstrāde.“
Gan pamatojums, gan iezīmētais risinājums šādai programmai ir pašķidrs – skolu administrāciju un klašu apvienošana, „tālmācības metodes“, droši vien arī mazāks bet „plašāka profila“ skolotāju skaits.
Būtu slikti, ja šī retā reize tiktu palaista garām, un izglītības sistēmai izdotos izlīferēties no ielikšanas kaut kādos saprātīgos resursu un izmaksu rāmjos. Solis pareizajā virzienā būtu ierobežot novadiem/pašvaldībām iespējas uzturēt „slēdzamās“ skolas uz „normālo“ rēķina - proti, likt naudai sekot skolēnam līdz skolai, nevis novadam/pašvaldībai. Tas, starp citu, atbilst arī stratēģiskās analīzes komisijas ieteikumam, tāpēc šeit būs cerība, ka SVF un EK pārstāvji vērtēs priekšlikumus pirmām kārtam no to izmaksefektivitātes nevis to izteicēju mēles lunkanuma skatapunkta, un uzstās uz konsekventu „nauda seko skolēnam“ principa ieviešanu. Ja cilvēkiem pārliecinoši parādītu, cik pašreizējā sistēma ir greiza, domāju, sabiedrisko domu varētu pagriezt tās "apcirpšanas" atbalstīšanas virzienā.
