Dzīve nebija perfekta, bet, par prieku visiem, Martina stāvoklis turpināja uzlaboties.
Iedomājieties, kāda ir sajūta, kad tu dzīvo dzīvi, fiziski esi visam klāt, bet nespēj sadarboties ne ar vienu, kas atrodas blakus. Nodēvēt to par vienkāršu izaicinājumu būtu nepietiekami.
Viņš bija spējīgs pabeigt skolu.
Cīņa vēl ir tālu no beigām, bet tagad Martinam ir iespēja saņemt vairāk vai mazāk normālu dzīvi.
Viņš pat satika savu sapņu meiteni un tagadējo sievu - Džoannu.
Viņš pat pārcēlās uz Apvienoto Karalisti, lai būtu kopā ar viņu, un viņu laulība ir tik stipra, cik tā ir iespējama.
Lai gan briesmīgākais laiks jau ir palicis aiz muguras, Martins nespēj to pilnība aizmirst.
Viens brīdis, kuru Martins bieži atsauc atmiņā ir saistīts ar viņa māti. Martins atceras kā māte ir viņu vērojusi un vēlējusies, lai viņš nomirst. Ne jau tādēļ ka viņā nevēlējās par dēlu rūpēties bet gan tādēļ, ka nesaprata, ka Martins joprojām ir turpat. Tikai nevarēja to nekādā veidā izrādīt.
Un sindroms „iesaldētais” joprojām paliek lielākā mīkla.
Ārsti saka, ka parasti tas notiek insulta rezultātā - atslēdzas daļa smadzeņu, kuras atbild par ķermeņa un lielākās daļas sejas muskuļu aktivitātēm.
Tagad Martins ir spējīgs runāt (joprojām izmantojot valodas sintezētāja programmatūru uz sava datora) - bet viņš joprojām ir ratiņkrēslā.
Bet tas nekādā veidā neietekmē viņa mīlestības un smieklu pilno dzīvi, kuru viņš vada kopā ar Džoannu.
Viņa pieredze liek viņam būt vēl pateicīgākam par dzīvi kas viņam ir, kaut arī ne pilnībā pilnvērtīgu, bet tomēr dzīvi
"Tik daudzus gadus, es jutos kā spoku," viņš teica vienā intervijā. "Es varēju dzirdēt un redzēt visu, bet tas bija tā it kā manis tur nemaz nebija. Man bija neredzams."
Lai gan lietas nav ideālas, viņš ir atguvis kontroli pār savu dzīvi.
"Tas reizēm bija biedējoši," viņš atceras. "Tas, kas mani pilnībā ierāva sevī bija nespēja kaut ko darīt pašam - pilnīgā bezspēcība. Katru manas dzīves aspektu kontrolēja un noteica kāds cits. Viņi nolēma, kur man būt, ko man ēst, vai man sēdēt vai atgulties, kādā stāvoklī man gulēt, īsāk sakot visu. "
Viņš pat ir uzrakstījis grāmatu par savu pieredzi.
Memuāru nosaukums ir "Ghost Boy" un tajos, hronikas veidā ir aprakstītas Martina sajūtas no brīža, kad viņš "zaudēja kontaktu" ar pasauli līdz šim brīdim.
Dienvidāfrikas prezidents Thabo Mbeki ir Martinam izteicis savu visdziļāko cieņu.
Neskatoties uz to, ka viņš tagad dzīvo Lielbritānijā, Martinam joprojām ir spēcīgas saites ar vietu kurā viņš ir dzimis - un vietu, kurā bija sācies viņa murgs.
Visu cieņu viņa sievai! 
2x mīnusi par par clickbate virsrakstu, nekļūsti par matildi! 
Tā ir tā pati slimība, kas Stīvenam Hokingam?
