Vilki: Dzīvesveids0

Dzīve barā un kaukšana ir pašas raksturīgākās vilka īpatnības. Tās padara tos atšķirīgus no daudziem citiem zīdītājdzīvniekiem un piešķir neatkārtojamību viņu bioloģiskajam tēlam. Baru var raksturot kā no dažāda vecuma dzīvniekiem sastāvošu ģimenes grupu, kas kopīgi izmanto medību teritoriju. Parasti bars sastāv no vecākiem, klāt nācējiem (šī gada metiens) un pusaudžiem (dzīvnieki, kas nav sasnieguši dzimumbriedumu). Bet ļoti bieži barā ir arī pāris pieaugušu zvēru, acīmredzot tie nepiedalās vairošanās procesā. Bara locekļu skaits var būt diezgan plašs jēdziens. Vidējais bara lielums – 5-11 zvēri, bet gadās arī ļoti lieli bari – no 15 līdz 22 dzīvniekiem. Ziemā vilki turas kompaktākās grupās, vasarās – vairāk izkliedētās. Bars sašķeļas vēlā pavasarī, kad pieauguši vilks un vilcene atdalās no grupas, lai radītu un izaudzinātu kucēnus. Bet pārējie bara locekļi pavasara un vasaras laikā nepamet ģimenes teritoriju, paliek tajā, bet neturas gluži vienkopus. Par lielāko bara dzīvesveida iemeslu vilkiem zoologi uzskata to, ka tādā veidā vilki var medīt lielos dzīvniekus.
Ģimenes teritorijas izmēri lielā mērā ir atkarīgi no ģeogrāfiskā novietojuma, un teritorijas robežas mēdz būt ļoti dažādas. Lielākās ģimenes teritorijas atrodas atklātā tundrā, stepē vai pustuksnesī, kur tās sasniedz pat 1000 – 1250 km². Mežu zonās teritorijas ir mazākas – 200-250 km². Vilki iezīmē savu teritoriju ar čurām, fekālijām, vai arī atstāj skrāpējumus uz takām, nogāztiem kokiem, atstatus stāvošiem celmiem. Kad vilku atstātā zīme izžūst, tā kļūst balta un viegli pamanāma no attāluma. Rodas iespaids, ka dažkārt vilki speciāli atstāj izkārnījumus īpaši redzamās vietās. Reiz Altajā es atradu liela vilka fekāliju uz pļaujmašīnas sēdekļa, kas atradās apmēram pusotra metra augstumā no zemes. Pati pļaujmašīna vairākas dienas bija stāvējusi lielas pļavas vidū, labi pamanām no ceļa, pa kuru regulāri staigāja vilki, dodoties uz maralbriežu riesta vietu.
Tur, kur vilku ir daudz, zīmes īpaši koncentrējas uz ģimenes teritorijas attālākajām robežām, jo tur zīmes atstāj arī kaimiņu teritorijās dzīvojošie vilki. Daudz zīmju ir arī bara aktivitāšu vietās; tur bieži var atrast izkārnījumus, čuru zīmes un skrāpējumus. Tādi bara aktivitāšu centri ir takas, midzeņi un laika pavadīšanas vietas. Tie var atrasties vairāku kilometru attālumā no teritorijas robežām. Sakoncentrētās pēdas vilku aktivitāšu vietās veido savdabīgu teritorijas raksturojumu. Daudzās vilku dzīvības procesu norises pēdas ģimenes iecirknī, to nevienmērīgais izkārtojums, visticamāk, kalpo kā orientieris pārējiem bara locekļiem, kas barības meklējumos dodas kilometriem tālu, lai pēc tam atkal atgrieztos bara teritorijas centrā.
Vairums zoologu uzskata, ka vilki ir monogāmi – viens tēviņš veido daudzu gadu kopdzīvi tikai ar vienu un to pašu vilceni. Lai gan ir grūti apgalvot, ka tā tiešām ir, jo barā parasti ir vairāki tēviņi un vilcenes, kas ir sasnieguši dzimumgatavību. Tādā barā iespējama, vai nu priekšroka „laulības partneriem”, vai arī uz dzimuma agresivitāti balstīta piespiedu monogāmiju, kas liedz pāroties ar potenciālajiem sāncenšiem. Pēdējais variants ir vairāk ticams, jo barā pastāv hierarhiskas attiecības. Sarežģītā vilku ģimenē pastāv divas dominējošās līnijas: atsevišķi vilks un vilcene, un pār citiem tēviņiem dominējošie vilki, un vilku mātes, kas valda pār citām vilcenēm. Ir ļoti grūti, praktiski neiespējami novērot visas detalizētās vilku bara iekšējās dzīves norises dabiskos apstākļos. Tāpēc tās ne pārāk daudzās lietas, kas ir zināmas par vilku ģimeņu sarežģīto hierarhiju, pārsvarā ir iegūtas, novērojot tos nebrīvē.
Ļoti ticami ir E. Cimena pētījumi, kurš vilku baru ir novērojis 6 hektāru lielā nožogotā teritorijā. Izrādījās, ka bars sastāv no a) tēviņa, a) mātītes, b) tēviņa, zema ranga abu dzimumu vilkiem un kucēniem, kuri neieņem noteiktu vietu ģimenes hierarhijā. Pārošanās laikā un pirms tā a) mātīte ļoti agresīvi izturējās pret visām dzimumbriedumu sasniegušajām vilcenēm. Lai arī viņa dod priekšroku a) tēviņam, tomēr var pāroties arī ar citiem dzimumbrieduma vecuma tēviņiem, tai skaitā – arī ar zemu rangu ieņemošiem. Bet visvairāk viņa tomēr kontaktējas ar a) tēviņu. Beidzoties meklēšanās periodam, vilcenes agresivitāte krasi samazinās, un tā sāk izturēties draudzīgi pret visiem bara locekļiem, kas veicina ģimenē kucēnu augšanai labvēlīgu atmosfēru. A) tēviņš, kā tēlaini izsakās Cimena - „ciešamais boss”, ir bara līderis – viņš izturas draudzīgi pret visiem bara locekļiem, bet izteikti agresīvi sagaida svešiniekus. Ap līderi sakoncentrējas visa bara aktivitātes, tam pieder līdera pozīcijas arī iezīmēšanas procesā. B) tēviņš ir potenciāls a) tēviņa titula un pienākumu mantotājs.
B) tēviņš parasti ir a) tēviņa vai a) mātītes, vai viņu abu dēls vai brālis. Tādā veidā tas ir cieši saistīts radnieciskām saitēm ar kucēniem, esot viņu brālis vai tēvocis. B) tēviņš ļoti agresīvi izturas pret zemākstāvošajiem bara locekļiem, bet dažreiz tas atļaujas arī uzklupt līderiem. B) tēviņš, demonstrējot agresivitāti a) tēviņam, periodiski pārbauda viņa statusu, jo ir potenciāls mantotājs un vienmēr ir gatavs ieņemt vadoņa vietu. Zemākstāvošo tēviņu lomu barā vispirms nosaka priekšrocības, kuras iegūst ģimene medījot lielos dzīvniekus. Viņu izredzes atstāt pēcnācējus ir visai niecīgas. Tiem ir jāpavada ilgs laiks gaidot, kad hierarhijas ķēdē pienāks viņu kārta valdīt. Tādiem dzīvniekiem lielāks iespējas ieņemt līderu pozīcijas gadījumā, ja tie pamet savu baru un pievienojas citai vilku ģimenei.
Atšķirībā no a) tēviņa, zemākstāvošs vilks ir iecietīgāks pret svešiniekiem, viegli nodibina draudzīgus kontaktus. Zemākstāvošo mātīšu situācija ir līdzīga, bet viņas ir vairāk atkarīgas, mazāk noskaņotas pamest baru, un viņām nākas izjust pamatīgu spiedienu no a) mātītes puses. Tikai vasarā viņas var nedaudz samazināt a) vilcenes agresivitāti, palīdzot tai audzināt kucēnus. Pusaudži turas atsevišķā grupā un aktīvi neiesaistās ģimenes savstarpējo konfliktu risināšanā. Kucēni, demonstrējot padevību visiem bara locekļiem, izraisa visos vēlmi rūpēties par viņiem. Agresivitāte ieņem nozīmīgu lomu ģimenes struktūras uzturēšanā, savstarpējo hierarhisko attiecību veidošanā; praktiski tā ir pastāvīga vilku dzīves sastāvdaļa. Tomēr tik pat svarīgas, ja pat ne vēl svarīgākas, ir bara iekšējās pozitīvās tendences vilku uzvedībā.
Pateicoties savstarpējai iecietībai, ir iespējama bara apvienošanās grupu medību laikā, kuras nav iedomājamas bez precīzi koordinētas rīcības. Uzvedības mehānismi, kas balstās uz savstarpēju iecietību un tieksmi apvienoties, ir vadošie bara ikdienas dzīves principi. Acīmredzot biežas agresivitātes izpausmes vilku uzvedībā atšķiras no savvaļā notiekošā un nebrīvē veiktajiem novērojumiem. Ierobežota telpa neļauj vilkiem izvairīties no savstarpējā psiholoģiskā spiediena, kas nepārtraukti uztur paaugstinātas agresivitātes līmeni. Dzīvniekiem ar labi attīstītu psihi (un vilki tādi ir noteikti), psiholoģiskais spiediens nozīmē ļoti daudz. Savvaļas apstākļos mēs novērojām, ka pusdienas laikā atpūšoties, vilki guļ desmit un pat simts metru attālumā viens no otra. Pat paaugušies kucēni ne vienmēr turas vienkopus.
Vilku dzīve ir cieši saistīta ar nagaiņu dzīvi. Kur nav briežveidīgo, tur nav arī vilku, vai arī to ir ļoti maz. Ziemeļbrieži un staltbrieži, aļņi, stepju antilopes, auni un buki ir galvenais vilku bara medījumu avots. Vilkus pievelk arī lieli mājdzīvnieku ganāmpulki. Ziemeļbriežu un aitu audzēšanas vietās vilku klātbūtne ir pierasta lieta. Paņēmieni, kādus vilki izmanto nagaiņu medīšanai, ir ļoti daudzveidīgi un lielā mērā ir atkarīgi no upura veida, kā arī no vietas ģeogrāfiskā stāvokļa un gada laika. Vilki reti medī nagaiņus pa vienam, īpaši lielos. Viņi ļoti prasmīgi izmanto bara priekšrocības, sasniedzot patiesi lielu mākslu kolektīvajā koordinācijā.
Vilki spēj izsekot upuri, dzīt to pretī vilkiem, kas gaida slēpnī, vai, veicot sarežģītus manevrus, iedzīt strupceļā, paredzēt upura pārvietošanās trajektoriju utt. Vilki spēj lieliski orientēties apkārtnē. Daudzi bari pastāvīgi, gadu no gada izmanto vienu un to pašu teritorijas vietu, lai iedzītu upuri strupceļā. Tādi strupceļi var būt koku vējgāzes, akmeņu krāvumi jeb strupceļš vistiešākajā nozīmē – vertikāla klints vai dziļš krauja gravā. Nonākot strupceļā, nagaiņi sāk mētāties, pūloties izlauzties no tā. Nogruvumos vai akmens sablīvējumos tie dažreiz salauž locekļus un kļūst vilkiem par pavisam vieglu medījumu. Daudzos gadījumos, kamēr vairāki vilki dzen upuri, citi to gaida, lai neļautu izkļūt no strupceļa. Aļņiem ziemā par šādiem strupceļiem kļūst ūdens virs upes ledus, ar plānu sniega kārtiņu klāts pirmais ledus, kupenas. Stepju antilopes vilki bieži vien iedzen izžuvušā ezerā, kur rudenī un pavasarī ūdenī izmirkusī grunts ir kļuvusi par grūti izbrienamu dubļu kārtu, pa kuru nagaiņiem sevišķi grūti pārvietoties.
Kalnu dzīvniekiem (auniem, kalnu bukiem, staltbriežiem) par savdabīgām lamatām kļūst tā saucamās „nogulsnes”. Tās ir grūti aizsniedzamas vietas kalnos, kur nagaiņi nogaida, kad briesmas paies secen. Uzdzenot upuri šādā vietā, vilki var diennaktīm gaidīt, kamēr no nekustīgās stāvēšanas nogurušais dzīvnieks kļūst par viņu upuri. Ziemā vilki bieži dzen nagaiņus uz sērsnu. Vilkiem relatīvais pēdas spiediens ir 2-3 reizes mazāks, nekā lielākajam vairumam nagaiņu. Tāpēc vilku upuri, skrienot pa sērsnu ļoti ātri piekūst, iebrūkot caur sērsnai dziļajā sniegā, un bieži vien tādā veidā savaino kājas pret sasalušā sniega asajām malām. Bieži vilki dzen savu upuri uz vietu, kur slēpnī gaida pārējie bara locekļi. Tā viņi parast medī stepju antilopes. Noslēpušies barhānos viņi gaida, kamēr citi nesteidzoties, dzen uz viņu pusi antilopes. Medījot aunus un bukus, vilki izmanto klinšu sašaurinājumu vietas. Daļa noslēpjas aiz klintīm, bet citi dzen nagaiņus uz slēpni. Vilkiem nav raksturīga ilgstoša pielavīšanās upurim. Parasti tas ir īss, straujš izrāviens vairāku desmitu, retāk – simts metru attālumā. Bieži tie seko ganāmpulkam, nenododot savu klātbūtni, un gaida labāko brīdi izšķirošajai rīcībai. Tāda pasīva izsekošana var ilgt dienām ilgi.
Nereti vilki gaida savus upurus dzirdināšanas vietās, upes pārejās, atpūtas vai ganīšanās vietās. Šajos gadījumos vilki klusi pielavās un negaidīti parādās starp dzīvniekiem, tādā veidā radot viņos paniku, kas atvieglo plēsējiem iespēju pārtvert un noturēt pārbīlī skraidošos dzīvniekus. Par vilku upuriem bieži kļūst jaundzimušie un jaunie nagaiņi viņu uzturēšanās vietās. Starp mājdzīvniekiem visbiežākie vilku upuri ir aitas un ziemeļbrieži. Aitu audzēšanas reģionos, sevišķi kalnos, līdz pat mūsdienām vilki ir pierasti plēsēji. Ir bijuši gadījumi, kad vilki uzbrūk arī zirgiem. Ar savu negaidīto parādīšanos izraisot ganāmpulkā paniku, viņi satver upuri aiz purna vai cirkšņa, un tur tik ilgi, kamēr dzīvniek nepārstāj skriet un kļūst par medījumu. Neskaitot nagaiņus, par vilku medījumu var kļūt arī citi dzīvnieki, īpaši vasarā, kad vecāki baro kucēnus, un plēsēju ģimene sašķeļas pa vienam vai skaitliski nelielās grupiņās. Šajā laikā vilki ēd kukaiņus, abiniekus, reptiļus, putnus un dažādus zīdītājus, kuru medīšanai vilki arī ir izstrādājuši meistarīgus paņēmienus. Visbiežāk par vilku upuriem kļūst zaķi.
Kaspijas jūras piekrastē dzīvojošie vilki, nereti iziet uz ledus, kur ledus krāvumos meklē roņus. Kalnos tie medī murkšķus. Izmantojot nelīdzeno reljefu, viņi pieplakuši zemei ilgi gaida, kamēr murkšķi atiet tālāk no alas. Izvēlējušies noteiktu upuri viņi ar īsu, strauju izrāvienu nogriež medījumam atkāpšanās ceļu, pārtverot to skrējienā. Reizēm vilki noslēpjas pie alas un ilgi gaida, kad murkšķis izlīdīs virszemē. Tāpat kā lapsas, vilki var nodarboties ar „peļošanu”, medīt sīkos grauzējus un kukaiņus. Sagaidījis, kad lauku pele parādās virs zemes, vilks ar lēcienā piespiež to ar ķepu un apēd. Tas ir parastais vientuļu vilku medīšanas paņēmiens, arī pieaugušie un jaunuļi to izmanto vasaras periodā. Starp citu, arī lapsas mēdz kļūt par vilku upuriem. Kaut gan vilki tās ļoti reti ēd – parasti tikai nogalina un atstāj guļot. Šo vilku neizskaidrojamo paradumu ir ievērojuši daudzi zoologi.
Arī mednieki ir ievērojuši, ka tur kur ir daudz vilku, pazūd lapsas. Reiz kalnos, Nuratinskas rezervātā, mēs redzējām, kā vilks nokoda nelielu lapsu un atstāja to guļot uz zvēru takas. Mēs trīs diennaktis vairākas reizes dienā gājām garām tai vietai, bet lapsas līķītis tā arī neaiztikts mētājās, lai gan visapkārt bija redzamas svaigas vilku pēdas. Acīmredzot starp vilkiem un lapsām pastāv antagonisms un tas ir abpusējs. A. L. Pojarkovs apraksta gadījumu, kā Turkmenistānā Badhizskas rezervātā pieaudzis lapsas tēviņš iznīcināja veselu vilcēnu metienu. Vilcēni bija apmēram trīs nedēļas veci, un viņi bieži tika atstāti bez vecāku uzraudzības, jo tēviņa kaut kādu iemeslu dēļ nebija, tāpēc vilku mātei bija ilgstoši jāiet medībās. Vasaras periodā vilka ēdienkartē lielu vietu ieņem augu valsts barība: augļi, ogas, zaļumi.
Vērojot vilkus Kalinskas apgabalā, Centrālo Mežu rezervātā, mēs novērojām, ka vairāk nekā viena hektāra platībā bara uzturēšanās vietā bija apgrauztas melleņu mētras. Vilki apkoda melleņu krūmu augšējos zarus ar visām ogām. Vilku dienas guļas vietā vairumā varēja redzēt mēslus, kam bija viegli zila nokrāsa. Nuratinskas rezervāta pamestajos augļu dārzos vilki regulāri barojās ar zīdkoka augļiem un āboliem. Raksturīga vilku, kā arī citu dzīvnieku, ēšanas paradumu īpašība ir rezerves barības uzkrāšana. Kad zvēri ir pieēdušies, viņi bieži aprok gaļas gabalus. Lai gan iespējams, ka precīzu slēptuves vietu vilki neatceras, bet toties atceras iecirkni, kur tika nogalināts un apēsts dzīvnieks, un noglabāta neapēsta gaļa.
Šaudoties kā atspole, līdzīgi policijas suņa gaitai, vilki saož slēptuves vietu, turklāt – tā ne vienmēr pieder viņiem. J. K. Badridze ir novērojis, ka plēsēji transportē gaļas gabalus uz glabāšanas vietu, turot tos zobos, vai kuņģī, un atvemjot pirms aprakšanas. Transportēšanas veids ir atkarīgs no vilku sociālās pakāpes. Zemākstāvošie vilki, baidoties, ka kaimiņi viņiem var uzbrukt un atņemt barību, parasti pārvieto to kuņģī. Speciālisti uzskata, ka rezerves barības krājumiem ir zināma loma kucēnu barošanā, kuri jau trīs mēnešu vecumā spēj apēst tik pat daudz cik pieauguši vilki. Iestājoties „tukšajai” medību sezonai, vilki var izmantot rezerves krājumus.
Svarīgi vilku saziņas līdzekļi ir mīmika, izteiksmīgas pozas un kustības. Vilkam mīmika ir daudz lielākā mērā attīstīta, nekā mājas sunim. Tā tiek papildināta ar ausu stāvokli purna nokrāsai, „maskai”, kas pastāvīgi piemērojas sejas muskulatūras izmaiņām. Kad vilks ir nobijies, viņa galva it kā samazinās: ausis pieglaustas un atvirzītas uz aizmuguri, purns izstiepts, mutes kaktiņi sašaurinās un atvirzās atpakaļ. Nomāktai „sejas” izteiksmei ir raksturīgs izvairīgs, sānis vērts skatiens. Turpretī pašpārliecinātam vilkam galva izskatās liela un noapaļota, ausis saslietas un vērstas uz priekšu, mutes kaktiņi izvirzīti. Pārliecinātu „sejas” izteiksmi pastiprina tiešs, uz priekšu vērsts skatiens. Agresīvu vilku, tādu, kurš ir gatavs uzbrukumam, raksturo atņirgts purns, kas demonstrē zobus pavērtajā mutē, uz purna sacēlušās spalvas. Īpašu izteiksmīgumu vilka „sejai” piešķir dziļas paralēlas ādas grumbas, kas atrodas uz augšējā žokļa uzreiz aiz deguna. Piedevām uzrautais deguns rada pilnīgu iespaidu par zvēru, kurš ir gatavs agresīvam uzbrukumam. Ausu stāvoklis ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā agresivitāte ir apvienota ar baiļu sajūtu. Agresīvu noskaņojumu, kas sajaucies ar bailēm, raksturo dažādā stāvoklī galvai pieglaustas ausis.
Baiļu, agresivitātes un pašpārliecinātības trūkums tiek parādīts ar uz priekšu vērstām ausīm. Aste arī ir labs vilka jūtu un nodomu indikators. Dzīvnieki paceļ asti dažādā augstumā, vēzē to dažādā biežumā un ātrumā, skaidri demonstrē vai slēpj starp kājām. Agresīvi noskaņots vai pašpārliecināts vilks tur asti augstu virs zemes, dažreiz pat paceļ augstāk par muguru. Reizēm raudot, aste tiek pacelta gandrīz vertikāli, saspringti turot to nekustīgu un saslejot spalvu. Nomāktību, baiļu sajūtu vilki parāda ar zemu nolaistu asti, sajūtot lielas bailes, - pat noslēpj starp kājām. Draudzīgas jūtas tiek izrādītas, līganām, plašām kustībām vēzējot asti no vienas puses uz otru, paceļot to dažādos augstumos attiecībā pret muguras līniju.
Iespējams, ka lielākos attālumos labi pamanāmā aste kalpo kā distances kontakta līdzeklis. Sasveicinoties viens ar otru, luncina asti un ķermeņa aizmugurējo daļu, un zemākstāvošie dzīvnieki attiecībā pret vadošajiem, dara to īpaši izteiksmīgi. Demonstrējot savu augsto stāvokli ģimenē, vilki mēdz iekost partneriem. Bet šīs darbības drīzāk ir kā rituāls, un padotie dzīvnieki netiek savainoti. Visbiežāk augstākstāvošie vilki ieķer ar zobiem padotajam purnā. Retāk – skaustā, it kā piespiežot to pie zemes. Raksturojot vilku pozu kopumā, var teikt, ka augstākstāvošo vilku pozas saskarsmē ar citiem bara locekļiem ir pārliecinātākas, galva un aste augstu pacelti, un dzīvnieks stabili stāv uz kājām. Zemāku rangu vilkiem ir vērojama tieksme „sarauties”, noliekt galvu, pievilkt asti, ietupties atslābinātās kājās.
Zemākstāvošie dzīvnieki, demonstrējot savu padevību vadošajiem vilkiem, reizēm apguļas viņu priekšā, noguļas uz sāniem, vai pat apveļas augšpēdus un pavērš pretī krūtis un vēderu. Tādos gadījumos augstākstāvoši bieži vien demonstrē sānisko stāju, sasprindzina un maksimāli izstiepj kājas, izrādot pārākumu pār zemē gulošo sugas brāli. Vilki regulāri demonstrē sānisko stāju, bloķējot partnera agresīvos nodomus. Ļoti iespējams, ka sāniskā stāja lielā mērā izsaka dominējošā dzīvnieka pašpārliecinātību pār padoto. Šajā stājā nav agresivitātes elementu, nav arī atņirgtu zobu un ādas kroku aiz deguna.
Dabiskos dzīves apstākļos vilki parasti kauc vēlās vakara stundās, retāk – naktī un agri no rīta. Savukārt nebrīvē viņu vokālie signāli var atšķirties; tas ir atkarīgs no kopējā dzīvnieku aktivitātes režīma, kas ir pakārtots specifiskiem diennakts dinamikas stimuliem, kuri izraisa vēlmi konsolidēties. Mākslīgā vidē vilku uzvedība lielā mērā ir orientēta uz cilvēku. Kontakti ar viņu parasti ir pakārtoti noteiktam ritmam. Piemēram, vivārijā, kur mēs pētījām vilkus, viņi visbiežāk gaudoja pusdienas laikā, kad gar aploku staigāja dzīvnieku kopēji. Vilki viņus labi pazina un izrādīja pozitīvu reakciju, jo regulāri saņēma no viņiem kādu kārumu.
Cilvēku gaidīšana, viņu parādīšanās un aiziešana izraisīja vilkos motivāciju konsolidēties. Viņi sāka smilkstēt, smilkstēšana pārvērtās par iegaudošanos, pēc tam par gaudošanu. No visiem gadalaikiem vilki visvairāk gaudo ziemā, kad bars sasniedz skaitlisko maksimumu. Ziemā vilki turas saliedētās grupās, kas nodrošina kolektīvu medību iespējas medījot nagaiņus. Tieši ziemā šāds medību veids ir raksturīgs vilkiem. Vilku gaudošanas aktivitāte palielinās arī vasaras beigās un rudens sākumā, kad kucēni mācās iepazīt teritoriju, sāk veikt plašas pastaigas pa ģimenes īpašumu. Bet, ja ziemā vilkiem ir raksturīga grupveida gaudošana, tad rudens sākumā tie gaudo vairāk pa vienam. Tas ir saistīts ar to, ka rudenī visi bara locekļi, lai arī klejo pa teritorijas plašumiem, tomēr vienlaikus sāk vākties pastāvīgajā ģimenes grupā uz parasti kopā izmantojamo dienas atpūtas vietu. Vientuļie zvēri, atgriežoties pēc ilgas prombūtnes atpakaļ barā un tuvojoties tam, parasti gaudo. No dienas pulcēšanās vietas, kas parasti atrodas no gaudojošā dzīvnieka vairāku simtu metru attālumā, viņam atbild tur esošie vilki. Šajā gadalaikā gaudošana ir īpaši „lipīga”, un to jau no senām dienām izmanto mednieki, meklējot vilku baru. Pat ne pārāk prasmīgi imitēta gaudošana izraisa bara atbildes kaukšanu. Tādā veidā šie dzīvnieki, kas parasti ir ļoti noslēgti un izceļas ar augstu intelektu, nodod savu atrašanās vietu.