Arkādijs Neilands nāk no latviešu izcelsmes nelabvēlīgas ģimenes, kura dzīvoja Ļeņingradā.
Vēsturē šis nepilngadīgais iekļuvis kā vienīgais, kuram ir piemērots un arī izpildīts nāves sods pēckara Padomju Savienībā par izdarītu dubultslepkavību - viņš, mēģinādams atriebties pasaulei par piedzīvotajiem pāridarījumiem ģimenē, vienaudžu vidū, izvēlējās nejaušu upuri ar domu iegūt naudu, doties uz Suhumi un tur sākt "jaunu dzīvi".
Slepkavība tika izdarīta dienu pirms Arkādija 15.dzimšanas dienas - 1964.gada 27.janvārī. Izvēloties ar dermantīnu apšūtas dzīvokļa durvis, tādējādi izdarot secinājumu, ka tur dzīvo bagāti cilvēki, Arkādijs, uzdodties par pastnieku, iekļuva dzīvoklī, kur ar cirvi noslepkavoja 37 gadus vecu mājsaimnieci, bet pēc tam arī viņas 3 gadus veco dēlu. Pēc slepkavības noziedzinieks aplaupīja dzīvokli, tai skaitā, arī pārtikas porduktus. Kā redzams, slepkava bija pat pagatavojis sev omleti, bet pēc tam atvēris gāzes krānu un dzīvokli aizdedzinājis. Ļoti savllaicīgi ieradušies ugunsdzēsēji likvedēja liesmas un atrada līķus. Notikuma vieta bija palikusi praktiski neskārta - tur tika izņemti gan pirkstu nospiedumi, gan atrasts pats slepkavības rīks - cirvis.
No krimālietas materiāliem redzams, ka Neilands šo dzīvokli bija noskatījis 3 dienas iepriekš, kad kopā ar savu paziņu bija mēģinājis apzagt kādu citu dzīvokli, uzdodoties par makulatūras vācēju. Šajā reizē viņš kopā ar savu līdzzinātāju tika aizturēti un nogādāti uz pratināšanu prokuratūrā. Izmeklētāju nolaidības dēļ, kuri viņu nosēdināja gaitenī bez uzraudzības, un viņam izdevās aizbēgt.
Arkādijs īstenoja savu mērķi - devās uz Suhumi, kur 30.janvārī tika aizturēts.
Par pārsteigumu gan viņam, gan arī apkārtējiem, tiesa izņēmuma kārtā piesprieda nāves sodu nošaujot. Neskatoties uz izdarītā nozieguma smagumu, kas bija izraisījis sabiedrības sašutumu par šīs slepkavības izdarīšanas apstākļiem, piespriestais sods nepilngadīagajm slepkavam izraisīja tikpat plašu protestu un iebildumus juristu un profesionāļu vidū. Protams, arī ārvalstīs šis gadījums izraisīja plašu rezonansi un šis piemērs tika izmantots kā kārtējā apsūdzība Padomju Savienībai par starptautiski pieņemtu justīcijas principu neievērošanu.
Pēc nostāstiem - Brežņevs esot mēģinājis pierunāt Hruščovu nepiemērot nāves sodu, bet pēdējais esot bijis nelokāms savā nostājā. Otrs pastāsts saistīts ar to, ka esot grūti bijis atrast personu, kura būtu gatava izpildīt šo sodu nepilngadīgajam. Tas gan ir maz ticams, jo šajā laikā netrūka personu, kuras bija aktīvi piedalījušās līdzpilsoņu apšaušanā dāžādās sodu izpildes vietās.
Jāpiebilst, ka šis ārkārtas gadījums padomju laikā netika pieminēts nedz krimināltiesību mācību grāmatās, nedz specialajā literatūrā. Par to ir sākts runāt tikai pēc PSRS sabrukšanas.
