Līdzīgi savām 1929.gada pārdomām par Latvijas presi un izglītības sistēmu, K.Ulmanis nesaudzīgi vērtēja sociādemokrātu valdību ieguldījumu valsts aizsardzībā. Karavīru stāvoklis ir grūts, grūtāks nekā citās jaunajās valstīs. Virsnieku algas ir zemas. Jaunāko virsnieku atalgojums ir tāds, ka uz karaskolu iet tikai ideālisti vai tādi, kas eksāmenos uz universitāti izkrituši cauri. Administratīvie izdevumi sastāda visu kara ministrijas budžetu, ieroču iegādes vajadzībām tiek atvēlēti tikai ļoti niecīgi līdekļi.
Uz priekšlikumiem palielināt armijas budžetu vismaz desmit reizes, lai radītu spēcīgu gaisa floti, kas izpelnītos draudzīgo Rietumvalstu ievērību, Ulmanis iebilda, ka tas prasītu papildus 80-100 miljonus latu. Viss Latvijas budžets bija ap 150 miljoniem latu gadā. Arī Baltijas valstu dēļ vien nekaros. Karš, kurā piedalīsies Padomju Savienība vai Vācija neizbēgami izvērtīsies par pasaules karu, kura uzvarētāji izšķirs arī Latvijas likteni, vadoties no tā, ko mēs uzvarētājiem varam dot nākotnē. Tādēļ, ja mēs ieliksim 80-100 mijonus latu lauksaimniecībā, mēs mūsu drošības ziņā būsim vairāk ieguvuši nekā ar 80 miljoniem aviācijā un lielākā daļa no mūsu tautas būs palikusi dzīva.
Pēdējā iespēja K.Ulmanim vēl tika dota 1938.gadā, kad viņš noraidīja Vācijas ārlietu ministrijā izstrādātus priekšlikumus (kuri arī paredzēja slepeno pielikumu) par sadarbības līguma noslēgšanu. Neoficiāli tos uz Rīgu atveda kāds Berlīnes vācbalts. Lai Vācija varētu aizstāvēt Latviju, bija jāpanāk izlīgums latviešu un vācbaltu starpā. Atzīstot, ka agrārreformu vairs nevar mainīt, vācieši gribēja lai īpašniekiem tiktu atdoti meži un samaksāta kompensācija par atsavinātām muižām. Minētais priekšlikums Saeimā bija noraidīts tikai ar vienu balsi. Vāciešiem bija jārada kopīga "Gemeinschaft" ar pašvaldības tiesībām visās vācu lietās un diviem ministriem valdībā. Vēl bija prasība visās iestādēs atļaut iesniegt prasības vācu valodā un pieņemt darbā 5-6 tūkstošus vācu tautības ierēdņus. Šo prasību izpildes gadijumā Vācija bija gatava uzņemties Latvijas aizsardzību, nekavējoši izvietojot Latvijā 50-60 000 lielu visu ieroču šķiru vācu palīdzības korpusu neatkarīga vācu štāba vadībā.
Ulmaņa viedoklis bija, ka tādus līgumus slēdz tikai ar sakautām valstīm. Mēs vēl neesam sakauti un cerēsim, tādi arī nekad nebūsim. (Ādolfs Klīve. Latvijas neatkarības gadi. Grāmatu draugs. 1976.) K.Ulmanis vēl tad nezināja, ka vācu prasības salīdzinājumā ar krievu prasībām ir tikai ziediņi. Vācieši izteica tikai nožēlu, ka latvieši nepiekrīt šādiem priekšlikumiem. Varbūt, ka tam bija sava nozīme, vēlāk, kad Ribentrops no Maskavas zvanīja Hitleram un lūdza atdot Staļinam Ventspils un Liepājas ostas, kuras vācieši sākumā bija cerējuši paturēt, un Hitlers viegli tam piekrita. Savukārt Vācija 1940. gada rudenī asi aizrādīja Molotovam viņa vizītes laikā Berlīnē, ka nepiekrīt atkārtotam Padomju Savienības uzbrukumam Somijai. Vācijas pozīcija aiztaupīja somiem jaunu krievu uzbrukumu un ļāva pusgadu atkopties līdz Turpinājuma kara sākumam. Nenoliedzami, ka Vācija spēja pasargāt Latviju 1940. gadā no sovjetizācijas, bet kādas tam būtu sekas pēc tam, mēs varam tikai minēt. Ulmanis bija pareizi novērtējis Latvijas aizsardzības spējas un notikumu attīstību nākotnē, tikai kļūdijās attiecībā uz uzvarētāju britu un amerikāņu godaprātu pēc kara. Viņš nevarēja paredzēt, ka Čerčils jau 1942.gadā pārdos Baltijas valstis krieviem. K.Ulmanis tik ļoti ticēja anglosakšu godīgumam, ka būtu apgriezies kapā otrādi ,uzzinot, kā viņa tik ļoti mīlētie briti iekrita boļševiku apskāvienos un zaudēja jebkādus principus, nolemjot drošai nāvei tūkstošiem cariskās Krievijas virsnieku, kuri nekad nebija PSRS pilsoņi un kurus izdeva Staļinam nošaušanai pēc kara.
Doma, ka desmit reizes vairāk ieguldīti līdzekļi aizsardzībā un dažu dienu pretošanās Padomju pārspēkam, atturētu Rūzveltu un Čerčilu krist boļševiku apskāvienos un mainītu pēkara Eiropas izkārtojumu, atjaunojot Latvijas neatkarību, ir vairāk kā naiva. Toties pirmskara celtās skaistās skolu ēkas un nacionālo partizāņu daudzu gadu pretošanās kustība, kuru vadīja Latvijas armijas virsnieki, uzturēja tautā ticību valsts neatkarības atjaunošanai.
