Vai piekrītat dažkārt dzirdamajam izteikumam, ka patlaban Latvijas literārā vide ir apolitiska?
Šaubos. Manuprāt, apgalvojums māksla – mākslai ir tik pat vienpusīgs, kā pretējais – visam jābūt angažētam. Patiesība iespējams ir kaut kur vidū. Mākslai ar politiku nodarboties nevajag, bet nav arī no tās jābaidās. Ja autoram piemīt politisks temperaments – šķēršļu nav, tas viņa darbu vērtību nemazinās. 50. – 60. gados rakstnieki bija vienīgie, kuri atļāvās pateikt kādu brīvāku vārdu, par ko arī dabūja pa kaklu, tomēr tas nenoslāpēja viņu vēlmi pildīt sociālo misiju. Tolaik citu šīs misijas pildītāju nebija. Sociologi, vēsturnieki parādījās vēlāk. Tomēr šāda situācija nav normāla – ja cilvēks pēc dabas ir liriķis, nekas labs nesanāks. Politiskas angažētības vietā varētu nākt kas cits – eksistences novērtējums. Mēs vēl līdz tam neesam izauguši. Pagaidām jaunākajā latviešu literatūrā ir ļoti daudz negatīvisma, dominē notikumu fiksācija, nevis izvērtējums. Labi ir stāvēt uz barikādēm, diemžēl nekas no tajā laikā uzrakstītā nav palicis pāri, jo māksla tā nerodas. Apjēgt situāciju kādā dzīvojam, nav nemaz tik vienkārši.
Vai mākslu var uzskatīt par demokrātijas ideālu?
Mākslinieka radītam darbam ir viens liels pluss – tas ir individuāls sprediķis. Viņš to ir radījis, bet tālākā virzība notiek kā tautas dziesmā – Gribat puiši ņemat mani, negribat neņemat... Turklāt stilistiski tas var būt ļoti agresīvs. Jo, ne vienmēr viss, kas ir demokrātisks ir arī humāns.
Latvijas tēlu veido dažādi komponenti, un viens no tiem ir literatūra. Kā vērtējat to, ka joprojām viena no tulkotākajām latviešu grāmatām ir S. Kalnietes Ar balles kurpēm Sibīrijā?
Ja gribam uztvert šo grāmatu kā pirmo vēsti par latviešiem ar kuru dodamies pie citām tautām, tad tā nav tā labākā vēsts. Grāmata ir ļoti skumja. Tiesa, tā ir gana prasmīgi un saistoši uzrakstīta. Rekonstruējot atmiņu stāstus S. Kalnietei izdevies izdarīt to, ko nav pratuši simtiem citu, pierakstot savas personīgās atmiņas. Faktiski cilvēki viņā pusē joprojām par mums zina ļoti maz. Otrkārt, S. Kalniete ir starptautiski atpazīstama persona, kas veicina sabiedrības interesi par šo darbu. Žēl, vienīgi, ka mums ir tikai viens tik spēcīgs vēstījums. Bet šī grāmata nav daiļliteratūra – tas ir spēcīgs žurnālistikas darbs.
Pasaulē ir gadījumi, kad interesi par kādu autoru veicina skandāls vai vēl ļaunāk – autoram tiek pasludināts nāves spriedums...
Jā, gadījumā ar Salmanu Rušdi, kurš ir labs rakstnieks, savu lomu nospēlēja fatma – nāves spriedums. Mēs tulkojam ļoti daudzus šī autora darbus, bet līdz šai dienai tieši Sātanisko vārsmu latvisko tulkojumu neesam piedzīvojuši. Citās valstīs ir bijuši gadījumi, kad tulkotājus un izdevējus izseko un nogalina. Tā notika Norvēģijā un Japānā. Droši vien mūsu tulkotāji vēl grib dzīvot un strādāt. Savukārt, mūsu rakstniekiem nav daudz iespēju ieiet pasaules literārajā apritē ar priekšvēsturi.
Globalizācijas ietekmē mazās tautas aizvien vairāk norūpējušās par savu identitāti. Vai mēs šajā procesā būsim ieguvēji vai zaudētāji?
Tas atkarīgs tikai no mums pašiem. Vienu lietu nekāda gadījumā nedrīkst pazaudēt – tā ir galva. Bet dzīvot totālā izolācijā – nav skaista perspektīva, gala rezultātā mēs atgrieztos pie pastalām un spīļarkla. Ja nebūsim lielākā korporācijā, mēs gluži vienkārši nespēsim nopirkt visu, kas nepieciešams normālai, komfortablai dzīvei. Bet jāprot pašiem par sevi pastāvēt. Piemēram, japāņi globalizācijas ietekmē piedzīvojuši visstraujāko modernizāciju, tomēr saglabājuši savu seju. Pat strādājot supermodernā uzņēmumā, cilvēks atgriežas mājās un kļūst par japāni.
Patlaban latviešiem visa mīlestība nāk caur vēderu – ekonomika pirmajā vietā, kultūra tikai pastarpināti...
Esmu daudz par to runājis un rakstījis. Kultūra ir viena no svarīgākajām eksporta precēm. Turklāt tā atmaksājas. Nevis uzreiz, bet pēc kādiem desmit, divdesmit, piecdesmit gadiem. Van Gogs sava mūža laikā pārdeva vienu gleznu, par kādiem pārdesmit frankiem. Tagad pasaules lielākajos izsoļu namos viņa gleznas pārdod par milzu summām. Tas ir uzskatāms piemērs tam, ka kultūra ir vērtīgs kapitālieguldījums. Bet nopietni jāapdomā, kur tieši naudu ieguldīt. Pirmkārt valstij būtu jāsniedz atbalsts jaunu kultūras vērtību radīšanai. Būtu labāk, ja rakstnieks vai mākslinieks kļūtu pasaulē pieprasīts savas dzīves laikā. Tāpēc ļoti svarīgs ir kultūras propagandas darbs, pie kura Latvijai vēl daudz jāpiestrādā.
Vecāki un skolotāji ir norūpējušies, ka aug grāmatas nelasoša paaudze. Kā jūs komentētu to, ka arī Latvijas bērnos interesi par lasīšanu izraisījis Harijs Poters, nevis kāds latviešu autora darbs?
Esmu izlasījis divus Harijus Poterus. Tie nespēj konkurēt ar citiem angļu bērnu literatūras piemēriem. Domāju, tā ir liela starptautiska mēroga akcija. Bestsellers – nav sinonīms vārdam kvalitāte, lai gan dažkārt šīs lietas var sakrist. Līdzīgi notika ar Astrīdas Lindgrēnas grāmatām. Bet es neņemtos salīdzināt Hariju Poteru ar Karlsonu, kas ir īsta literatūra – ne tikai ar notikumiem un darbību, bet arī ar zemtekstu bagāts darbs. Poterā ir tikai notikumi. Es domāju, ka Harijs Poters mūs atpakaļ pie lasīšanas neatvedīs. Lasītāju kļūs mazāk. Grāmatas lasīs tikai tie, kuri vēlēsies rosināt savu iztēli.
Un kā ar rakstīšanu? Jaunākā paaudze aizvien biežāk izmanto ne tikai anglicismus, bet arī īsziņu un interneta valodu...
Var teikt, ka plašu telegrāfa radīšana savulaik iespaidoja Hemingveja rakstības stilu. Nekas nepaliek bez sekām. Varbūt kaut kas interesants varētu izveidoties arī no īsziņām.
Jau labu laiku Dzejas dienu apmeklējums no brīvprātīgi obligāta skolas pasākuma kļuvis tikai par brīvprātīgu...
Bija viens brīdis, kad publika vairs nenāca, bet nu jau atkal nāk. Problēma ir cita, rakstnieki šobrīd gluži vienkārši nevar nokļūt līdz vietām uz kurām tiek aicināti. Nav transporta, trūkst finansējuma. Dažos, attālos rajonos pat notiek Dzejas dienas bez dzejniekiem, jo literāti nespēj līdz turienei aizbraukt.
Lai gan, tie laiki, kad ķēra katru jauniznākušo grāmatu ir pagājuši, dzeja latviešiem ir un būs vajadzīga. Zināmā mērā tā ir vēsturiski veidojusies tautas rakstura iezīme – visa morāle, vēsture koncentrējas dainās.
Dzeja ir vienīgā valodas forma, kura nes vislielāko kvantumu informācijas. Starp citu, to pierādījusi informācijas teorija. Dzejas valoda ir radniecīga mūzikas valodai. Tajā vārds netiek lietots tikai tā pirmajā nozīmē. Diemžēl, ne visi dzejnieki novērtē vārdu un tā iespējas. Mums ir daudz jaunu un interesantu autoru. Tomēr katru jaunu un nopietnu vārdu novērtēs tikai pēc laika.
Reizēm, vērojot cilvēkus rodas iespaids, ka iestājies vispārējs pagurums – jauniešos manāms nihilisms, savukārt, vecākā gadagājuma ļaudis mēdz sūdzēties par grūto dzīvi, sociālajiem apstākļiem, atbalsta trūkumu... Kā šobrīd dzīvojas rakstniekam?
Visu nosaka attieksme. Var teikt – dzīve ir slikta! Bet, svarīgi atcerēties – šī dzīve ir vienīgā. Man, piemēram, ir interesanti dzīvot. Lai gan nevaru teikt, ka sevišķi viegli, īpaši – fiziski. Arī materiāli nekādas bagātības neesmu iekrājis. Sabiedrība radusi visus literātus mērīt ar vienu latiņu, bet arī rakstnieki pieder ārkārtīgi dažādiem sociālajiem slāņiem. Pāris procentu dzīvo labi, turklāt pārtiek no sava pamatdarba, un ir tādi, kas dzīvo pusbadā. Bet, ja sabiedrība grib kaut ko pārmest, tad pārmet visiem.
Ir tādi, kas naudas pelnīšanas nolūkā strādā pie reklāmas tekstu veidošanas vai sacer populāru ziņģu tekstus – tie cilvēki ļoti ātri nodeldējas, tāpat kā aktieri, kuri braukā pa provinci taisot kumēdiņus. Labāk atrast tādu peļņas avotu, kas ir no tiešā aicinājuma pēc iespējas tālāk. Man tā nav problēma, esmu pensijā.
5. septembrī svinat savu dzimšanas dienu. Kādu dāvanu jūs vēlētos saņemt?
Gribētos, lai beidzot ievelk ūdeni un kanalizāciju /smejas/. Bet es jau sacīju, galvenais ir attieksme... Man dzīvot ir interesanti.
* Intervijas laikā bija iznācis tikai 7 Rakstu sējums. Intervija notika Dzejas dienu priekšvakarā. /autora piezīme/
P.S. Raksts bijis publicēts laikrakstā „KREISAIS KRASTS”
