Andris Orols 
Liela daļa mūsu laikabiedru redz tikai ”aisberga redzamo daļu” – to, cik maksā konkrētais brauciens sabiedriskajā transportā, bet tas, ka mūsu privātā dzīve arvien vairāk zaudē anonimitāti, šim cilvēku vairumam šķiet mazsvarīgi. Kaut gan tieši šajā apstāklī arī slēpjas šo tehnoloģiju ieviešanas mērķis.Latvija ir kļuvusi gandrīz pati nabadzīgākā ES valsts, bet tā atvēl miljonus modernas pasažieru uzskaites sistēmas ieviešanai sabiedriskā transporta sistēmā. Tagad arī visā valstī. 20.gds. 70.gados braukšana Rīgas sabiedriskajā transportā izmaksāja – autobuss – 5, trolejbuss – 4 un tramvajs – 3 kapeikas. Un tā pietika transporta sistēmas uzturēšanai. Braukšanai bija nepieciešams iegādāties braukšanas talonus un to varēja izdarīt jebkurā kioskā. Talonu daudzumu varēja iegādaties tik lielā daudzumā, kāds nepieciešams – kaut vai vienu gabalu. Taloni braukšanai bija derīgi gadiem, nevis ierobežotu laika posmu. Šis talons bija derīgs braukšanai konkrētajā transporta līdzeklī visu dienu (varēja transportā vizināties kaut vai visu dienu) un, ja palaimējās iekāpt tanī pašā autobusā vai trolejbusā, tad uz darbu un atpakaļ varēja nokļūt ar vienu un to pašu braukšanas talonu.
****
Bija anonīmas mēneškartiņas ar kurām varēja braukt jebkurš tās uzrādītājs, bija atlaides skolēniem, studentiem un pensionāriem. Tas viss bija un bija rentabls. Un bija lēts. Tāpēc šie dažādie argumenti par e-talona pastāvēšanas nepieciešamību ir pilnīgs absurds un neiztur elementāru analīzi.
