Tēvs un dēls: Kā audzināt dēlu?13

Izlaižot par svarīgāko mācību, ko mans tēvs devis. vēlos pieminēt manās Omītes lomu manā attieksmē pret sievietēm. Jā tās ir neaizskaramas būtnes kas pelnijušas ziedus.... man sāp kad sāpinu savu sieviņu, kaut cenšos viņu pasargāt.... pat tajos mirkļos kad cenotos pasargāt visas pārējās brīnišķās būtnes, kas ienāca manā dzīvē pirms viņas. Es vienkārši redzēju kopējo ainu.

It īpaši, piedod Aiva, bet es zinu ka tu saproti vēlu to labāko. Un piedod Liene par vilšanos, bet zinu, ka zini un paldies par kopēju pieredzi, ka parādījāt man, kas ir attiecības un ko jūt sieviete... un paldies par pirmo skūpstu, kas padarīja manas lūpas nejūtīgas un pirmo pieredzi un  pirmo trakāko nakti manā mūžā, un par sāpošu roku, un greizsirdības temperatūru, un par sirds sāpēm un par negulētām naktīm.... 

Un tā bija mācība ko vēlotos nodot savam dēlam... nekad neielaidies ar sieviti kura krāpj savu draugu/vīru ar tevi - nav garantijas, ka viņa to pašu nedarīs ar tevi. Bet cieni viņu par viņas izvēli.... dažbŗid mēs nonākam kaut kādā vietā tīri dēļ izmisuma. Katrā ziņā saglabā savu stāju, un vadi sievieti viņas dzīves ceļā.  lai arī tas nav kopīgs, ne velti tu esi tur un tagad. neaizmirsti arī sūdos ienirt ar staltu stāju, dažbrīd tas ir vienīgais kas paliek ar tevi.

Un paldies - Ieva, ka parādīji man kas ir platoniska mīlestība, kaut es arī neizpratu viņas lomu līdz pat 27 gadu vecumam, līdz iepazinos ar Platona darbiem. Paldies, ka tavs tēls pilnveidoja mani. Un paldies ka iemāciji man būt drosmīgam, aiz manas gļēvās dvēseles - paldies, ka viņa ir mirusi. Un paldies, ka iemacīji man būt krietnam cilvēkam, vīrietim, vīram, būt sava ES gājejam.

* Skaidrojums, Es iemīlejos, pašā skaistākajā, skolas meitenē. tā bija neaizsniedama ilūzija, kas visās manās domās un sapņos vienmēr bija līdzās. Lai ko es nedarītu tas bija dēļ viņas - jebkurš vārds, grāmata, doma, sapnis bija izsapņota viņas dēļ. Jebkura mana tagadējā nostāja - dzīvnieku aizstavība, līdztiesība, taisnīgums, tautas gods... ir viņas intrese. Platoniskā milestība - mīlestība ir nesasniedzama, tāda kas pilnveido, jo tu tiecies saniegt to un tādējadi pilnveidojies pats. 

Mans tēvs bija alkoholiķis, un tikai viena mācība ir svarīga. nekad nelielies ar saviem panākumiem (mīlas fronē). Meitenes/sievietes dalās ar saviem stāstiem, tāpat kā tavi draugi, ar taviem.  Neviena sieviete negribēs uzzināt, ko tu par viņu stasti saviem draugiem, tāpat kā neviena sieviete ar kuru tev nav gadijies uzspēlet dzīves "Duraku", "Pokeru" vai "Cūkas"

Šī mācība ir iespiedusies atmiņā no tīņā gadiem - jā tā paša stūlbā vecuma un tas ir vienīgais mantojoms, kas palicis no mana tēva. 

Jo kurš bija viss gudrākais?

* Man dzīvē ir bijusa raiba. Bet kāda sieviete man uzdāvināja grāmatu - ceļa vārdi gaismas bruņiniekam. Tad nu es vienmēr esmu centies nest gaismu saviem līdz cilvēkiem, lai arī dažkārt esmu bijis nežēlīgs pret saviem tuvākjaiem - vai taisnīgs mērķis attaisno to? Risku, zaudēt tuvākos? vai egoisms attaisno to?