Vecāki vienkārši vairs neaudzina bērnus tā, kā tas kādreiz tika darīts. Senāk vecāki savus bērnus audzināja tā, lai tiem būtu sīksts raksturs, un viņi neapstājās, pat ja tas prasīja būt stingriem pret saviem bērniem. Ja bērns bija jātur virs uguns, ar varu jāliek tam nēsāt baļķus līdz tas bezspēkā saļima, vai bērnu nācās sūtīt badoties uz templi, neviens vecāks divreiz nedomāja. Protams, tolaik mums bija patiesi līderi kā visu valdnieku valdnieks Montesuma II, kurš iedvesa bailes savu ienaidnieku sirdīs par godu Uicilopočtli (Huitzilopochtli), kara un cilvēku upurēšanas dievam ar putna ķermeni. Visticamāk, mēs vairs nekad neatgriezīsimies pie Ziemeļamerikas patiesajām tradicionālajām vērtībām. Taču šeit ir neliels ieskats tajā, kāda bija dzīve laikos, kad vīrieši bija vīrieši, sievietes bija sievietes, un neremdināmie dievi pieprasīja asinis.
Skarbi un brutāli fakti par to, kā bērnus audzināja Acteku impērijā12
Jaundzimušajiem tika stāstīts, ka dzīve ir moku un sāpju pilna.
Acteki nekad nemeloja saviem bērniem - vienalga, lai cik jauni viņi arī nebūtu. Kad viņi izdzirdēja jaundzimušo mazuli raudam, viņi nemēģināja tam dziedāt šūpuļa dziesmas vai pārliecināt, ka viss būs kārtībā. Pēc viņu uzskatiem, jaundzimušajam šī bija pareizā reakcija uz to, ka viņš ir dzīvs - un viņi darīja tā, lai šie būtu pirmie vārdi, ko bērns dzirdējis. Tiklīdz zīdainis bija piedzemdēts, acteku sieviete paņēma to savās rokās, pārgrieza nabas saiti, noskaitīja pateicības lūgsnu un tad, stāstīja zīdainim skaudrās dzīves patiesības. Viņa skatījās jaundzimušajam bērnam tieši acīs un aiz reliģiskas nepieciešamības teica: " Dzīve visa ir sāpes". Tad, lai tiešām zīdainis saprastu par ko viņa runā, viņa solīja tam, ka viņš nomirs briesmīgā un vardarbīgā nāvē vai nu kara vai cilvēku upurēšanas laikā. Tam nebija nekādas nozīmes, vai bērns piedzima bagātā vai nabadzīgā ģimenē - visi bija pakļauti šim rituālam. Turīgo bērniem regulāri nācās dzirdēt to, ka pat tad, ja dzīvē gūs lielus panākumus, tas tikai sagādās viņiem vēl lielākas skumjas.
Vecāki uzskatīja, ka bērni aug tikai tad, ja tos izstiepj.
Acteku bērnu vecāki īsti nesaprata, ka bērni aug paši no sevis. Viņi zināja, ka mazuļi laika gaitā paaugās, taču īsti neuztvēra to, ka tā ir dabiska ķermeņa attīstība. Valdīja uzskats, ka vienīgais veids kā nodrošināt, lai bērns izaug liels un garš, ir to izstaipīt. Ko acteku vecāki darīja? Viņi rīkoja regulāras ceremonijas, ko dēvēja par „cilvēku izstiepšanu, lai tie augtu lieli”. Vispirms viņi satvēra mazuli aiz kakla un šūpoja to gaisā, domājot, ka gravitācija izstieps bērnu un tas kļūs garāks. Pēc tam viņi vilka aiz katras ķermeņa daļas – rokām, kājām, deguna un ausīm, lai panāktu visu ķermeņa daļu vienmērīgu augšanu. Pastāvēja virkne noteikumu, kas vecākiem bija jāievēro, lai panāktu, ka viņu bērnu augums nepaliek nemainīgs. Ja sākās zemestrīce, vecākiem bija jāsatver bērni aiz kakla. Maltītes laikā jaunākajiem brāļiem bija jālaiž vecākie brāļi padzerties pirmajiem. Ikviens noteikums bija jāievēro, citādi tika uzskatīts, ka dievi nolādēs bērnus un uzliks lāstu būt maza auguma visu mūžu.
Nepaklausīgākie bērni tika turēti virs uguns.
Acteku bērni nebija slinki. Un viņu vecāki darīja visu, lai neļautu viņiem tādiem būt. Kad bērns bija astoņus gadus vecs, vecāki nosprieda, ka viņam ir laiks uzņemties dažādus pienākumus. Piemēram, viņam katru rītu bija jāceļas augšā noteiktā laikā, jādara viss, ko vecāki lika un nekad viņš nedrīkstēja runāt pretī. Un, ja viņš pretī nerunāja, tad vecāki saprata, ka viņš ir guvis mācību. Ja mazs acteku bērns slikti uzvedās, vecāki bērnu durstīja ar agaves dzeloņiem. Ja tas bija neliels pārkāpums, bērnam tika izdarīts viegls dūriens plaukstas locītavā. Taču, ja pārkāpums bija ļoti smags, soda mērs varēja kļūt nopietns. Vecāki izģērba bērnus, sasēja viņiem rokas un delnas, un noklāja tos ar agaves dzeloņiem. Kad bērnam palika 11 gadi, sods par pārkāpumiem kļuva patiešām bargs. Šajā vecumā tēvs varēja turēt bērnu virs krāsnī degošiem čili pipariem un likt bērnam ieelpot kodīgos dūmus. Šāds soda mērs bija izpildāms ļoti īsu laiku. Ja vecāki noturēja bērnu virs dūmiem pārāk ilgi, tas varēja bērnu nogalināt.
Nabadzīgie bērni tika sūtīti mežā pēc malkas.
Kad bērniem palika 15, viņus nosūtīja uz skolu. Acteku impērijā izglītība bija obligāta visiem bērniem, vienalga, kas viņi bija. Taču acteku bērniem bija jādara daudz vairāk nekā tikai jāsēž skolā un jālasa grāmatas. Nabadzīgākie bērni tika nosūtīti īpašu skolu - telephocalli, kur viņi apguva tirdzniecību un tika pārbaudīti kara mākslā. Viņu skolotāji šos bērnus uzmanīgi vēroja, lai redzētu kurš ir pietiekami spēcīgs, lai kļūtu par kareivi un kurš nebūs nekas vairāk kā parasts zemnieks. Lai to noskaidrotu, zēniem bija jāiet cauri ellei. Zēniem telephocalli bija jāiet mežā un jāsavāc malka - daļēji tādēļ, ka viņiem tā bija vajadzīga, daļēji tādēļ, ka viņu skolotājiem bija svarīgi redzēt, cik spēcīgi viņi ir. Katru reizi, kad zēns iegāja mežā, viņam bija jānes par vienu baļķi vairāk nekā iepriekšējā reizē. Katru dienu skolotāji lika uz viņa pleciem arvien vairāk un vairāk smaguma, līdz zēns vienkārši saļima. Ja zēns saļima jau pēc pirmajiem gājieniem, tad viņš nebūs nekas vairāk kā parasts zemnieks. Bet, ja zēns varēja panest vairāk nekā pats sver, viņa skolotāji to ievēroja. Šis būs nākotnes kareivis. No tā brīža viņš vairs nenesās baļķus, bet ieročus uz kaujas lauka.
Dižciltīgie bērni tika spīdzināti un turēti badā.
Dižciltīgos bērnus - un dažus nabadzīgos bērnus, kurus izraudzījās priesteri, - aizsūtīja uz calmecac - skolu, kuru vadīja acteku galvenais priesteris. Šeit bērni tika gatavoti tam, lai paši kādu dienu kļūtu priesteriem un vissvarīgākajiem cilvēkiem impērijā. Ar laiku viņi kļūtu par svētajiem vīriem, militārajiem līderiem un valdības amatpersonām. Tas viss izklausās lieliski uz papīra, bet praksē tā bija elle Zemes virsū. Mācekļiem bija jāmācās upurēšanās un sevis noliegšana. Viņi cēlās pirms rītausmas un slaucīja templi. Kad darbs bija padarīts, viņi sāka gavēšanu. Mācekļiem tika mācīts izjust dziļu patiku pret tukšu vēderu, tāpēc tie pie katras iespējas tika aktīvi turēti badā. Viņi visu savu ķermeni nokrāsoja melnu, un šī melnā krāsa bija gandrīz vienīgais, kas sedza viņu ķermeni. Mācekļiem praktiski neļāva valkāt jebkādas drēbes, jo priesteri uzskatīja, ka, salstot līdz nāvei, bērni iemācīsies būt padevīgi. Ja kāds sūdzējās, priesteris sodīja bērnu ar sitieniem. Spāņu misionāri calmecac iesauca par "raudāšanas, asaru un bēdu namu" un paši acteki pret to īpaši neiebilda. Pirms bērns tika nosūtīts tur, vecāki ieteica viņam aizmirst dzīvi komfortā un mīlestībā. Tagad sāksies sāpes.
Dižciltīgajiem bērniem tika pavēlēts sevi graizīt.
Ari dižciltīgajiem bērniem, kuri skolojās calmecac dzīve nebija viegla. Tāpat kā nabagie bērni, arī viņi saņēma sitienus. Taču ar to viņu mocības nebeidzās. Dižciltīgajiem bērniem bija jāveic regulāra "automātiskā upurēšanās". Ja viņi izdarīja kaut ko nepareizi, viņiem bija jāiet meža vidū un jāsadur sevi ar agaves dzeloņiem. Pat, ja bērns nekad neko sliktu nebija darījis, viņam tik un tā nācās sev darīt pāri. Bērns nevarēja tikt tālāk par "priesteris-iesācējs" pakāpi, iekams nestaigāja apkārt ar savām asinīm nosmērētām ausīm. Katru nakti pusnaktī, calmecac mācekļi tika pamodināti un spiesti iet uz pusnakts lūgšanu. Tur, viņi vai nu sadūra savu kāju apakšstilbus ar agaves dzeloņiem, vai arī, ja tas bija īpašs gadījums, pārgrieza sev rokas un brūcē berzēja niedres. Pēc tam asiņainās niedres vai agaves tika upurētas Saules dievam. Tas kurš varēja izliet visvairāk asiņu, tika uzskatīts par vislieliskāko. Šis zēns kādu dienu pats varēs kļūt par galveno priesteri un atkārtot šo rituālu katru dienu.
Zēni, kuri nebija nevienu sagūstījuši tika publiski kaunināti.
Zēns nevarēja kļūt par vīrieti, kamēr nebija sagūstījis ienaidnieku kaujā. Līdz tam viņš bija apkaunojošs mazs puišelis un acteki darīja tā, lai to zinātu visi. Kad bērnam apritēja 10 gadu, vecāki noskuva visus matus uz viņa galvas, izņemot vienu vienīgu šķipsnu. Kopš tā laika, bērnam bija aizliegts nogriezt šo vientuļo matu šķipsnu uz viņa galvas līdz dienai, kad viņš kaujā būs sakāvis ienaidnieku un atgriezis gūstekni impērijai, kur tas bieži vien tika izmantots kā upuris cilvēku upurēšanas festivālā acteku dieviem. Līdz tam bērnam uz galvas bija arvien garāk augoša matu škipsna, kas simbolizēja, ka viņš ir kauna traips savai impērijai.
Obligātās nakts ballītes.
Neatkarīgi no tā, vai bērna vecāki bija turīgi vai nabagi, ikvienam acteku bērnam bija jādodas uz cuicacalli. Pamatā tā bija deju ballīte visas nakts garumā, un acteku kultūrā uzdzīve bija obligāts nosacījums. Šāds pasākums bija vienīgā vieta, kur acteku zēniem un meitenēm bija atļauts atrasties kopā. Skolā zēni un meitenes mācījās atsevišķi. Taču, kad pienāca nakts, bērnus sūtīja uz tempļiem izklaidēties. Šajās ballītēs zēni un meitenes mācījās dziedāt svētās dziesmas, dejot rituālu dejas, un klausījās stāstus par dieviem un cilvēkiem. Vecākiem tā bija iespēja saviem bērniem mācīt savu kultūru. Bērni mācījās reliģiju un filozofiju caur dziesmu vārdiem, un tika iepazīstināti ar rituāliem, ko tiem jāievēro visa sava atlikušā mūža garumā. Savukārt, bērniem lielākoties tā bija iespēja satikt pretējā dzimuma bērnus. Zēni centās izrādīt savus augošos muskuļus, lai atstātu iespaidu uz meitenēm, kamēr meitenes čukstēja flirtējošas frāzes, cenšoties atstāt iespaidu uz zēniem. Tā bija viņu vienīgā īstā iespēja tikties, un viņi to izmantoja. Kad ballīte bija noslēgusies un bērnus nosūtīja uz mājām, nebija nekas neparasts, ja daži jaunie pāri aizlavījās nakts slēpnī un kopā pārkāpa dažus noteikumus.
Zēni, kuriem bija pirmslaulību sekss tika publiski sisti.
Aizlavīšanās ar savu mīļoto ne vienmēr bija laba ideja. Acteku dzīvē atturībai bija ļoti liela nozīme. Tēvi sēdēja ar saviem dēliem un mudināja tos palikt nevainīgiem līdz kāzu naktij, apsolot, ka atturība viņiem dos vairāk spēka. Ja zēns neņēma vērā sava tēva padomu, viņš uz savas ādas izjuta, cik nopietni viņa cilts uztvēra atturēšanos līdz kāzu naktij. Ja zēns tika pieķerts ar prostitūtu vai gultā ar sievieti, viņu par to spīdzināja. Dažreiz spīdzināšana izpaudās kā priežu skuju duršana ķermenī, noklājot ar tām visu ķermeni. Bet citas metodes bija vēl bargākas. Vienā no gadījumiem vīrietim, kuru pieķēra guļot ar jaunu meiteni, atņēma visu mantu, nogrieza matus un pašu ievilka pagalmā. Tur vīrieti piekāva ar priedes koka nūju un dedzināja ķermeni ar degošu pagali līdz – saskaņā ar pirmatnējo aprakstu – „viņa ķermenis sāka kūpēt.” „Pēc tam vīrietis tika padzīts no cilts,” raksta aculiecinieks. „Viņš vienkārši lēni lavījās prom; pārvietojās no vienas puses uz otru; viņš bija vienkārši apjucis. [ . . . ] Vīrietis aizgāja uz visiem laikiem; viņš vairs nekad nedziedāja un nedejoja kopā ar pārējiem.”
Tev patiks šie raksti
++++
