Bija piektdienas vakars. Kamēr visi draugi aizrautīgi piekrāmēja sejas trendīgākajos krogos, es biju ieradies uz sapulci kādā netīrā, puspamestā priekšpilsētas kultūras nama aktu zālē. Biju viens no aptuveni desmit cilvēkiem, kas sasēdušies viens otram pretī aplī un ir ieradušies, lai runātu par savām atkarībām. “Vai kāds ir gatavs runāt pirmais?” vakaru atklāja vadītājs. “Jā, es... Ilgāk nespēju to turēt sevī. Sveiki, mani sauc Dzerbudists un es esmu atkarīgs no... seriāliem…”
“Seriāli – 21. gadsimta grāmatas” ir teksts, kuru pirmo reizi atļāvos pateikt skaļi pirms pāris gadiem. Tas bija brīdis, kurā nolēmu “iznākt no skapja” un pārstāt attaisnoties par jautājumiem “cik daudz tu lasi?”, “kas bija pēdējā grāmata, ko izlasīji?”, utt. Esmu aizrautīgs, bet lēns lasītājs – parasti vienlaikus lasu kādas piecas grāmatas, bet ne par to šis stāsts. Stāsts ir par mūžseno “grāmatas liek tev domāt”, kamēr ekrānā redzētais ir kaut kas sekundārs.
Esmu izlasījis tonnu grāmatu un neviena no tām nav man likusi lappuses vidū “piespiest pauzi” un iziet ārā uzpīpēt. Bet seriāli ir. Donas Beižas, verdzenes Izauras, vienkārši Marijas un cits klasisks Latvijas televīziju šits ieskaņojuši vietējo patērētāju prātos domu, ka seriāls ir kaut kas lēts, bezvērtīgs un tāds, ko darīt pa kluso, un nevienam par to nestāstīt. Šis ir diezgan jobans mīts, kuru jāsalauž, tāpēc turpmāk ne tikai atbildēšu uz labākajiem “Atsaucīgo māmiņu foruma” jautājumiem, bet diezgan daudz rakstīšu par seriāliem, kurus ir vērts noskatīties.
Ceru, ka šeit atradīsies pietiekami daudz seriālu cienītāju un ar laiku mums izveidosies arī burvīga augsne karstāko seriālu svaigāko sēriju apspriešanai.
