Nosakot mērķi par katru cenu pievienoties eirozonai, LB padome neizmantoja ES atļauto 15 % valūtas maiņas koridoru, piemēram, 2004.gadā izsniedzot mazāk latu pret lielo eiro masu , kas sāka gāzties valstī pēc pievienošanās Eiropas Savienībai.
LB prezidents arī neredz sakarību starp lata augsto kursu un 15 gadus ilgo importa pārsvaru pār eksportu. Pareizi secinājis, ka Skandināvijas valstis iepludina milzīgas naudas masas, lai atdzīvinātu ekonomiku, Rimšēvičs tomēr nespēj paskaidrot, kas liedz Latvijai rīkoties līdzīgi. Vai tas ir jaunais LB mērķis-par katru cenu ieviest eiro 2012. gadā? Ja tas neizdevās 2008.gadā, kur ir garantija, ka tas notiks 2012. gadā? Ja budžeta deficīts jau tagad pārsniedz 10%, bet gada beigās pēc vairāku ekonomistu aprēķiniem pārsniegs 17 % , tad eiro ieviešanas laiks atvirzīsies par vairākiem gadiem.
Latvijas Bankai saskaņā ar likumu jāsniedz padomi un konsultācijas Ministru kabinetam, bet tas nenotiek, jo kā gan citādi izskaidrot Dombrovska solijumus turpināt muļķot SVF, vienojoties par 7% budžeta deficītu?
Pašreiz notiek strauja iekšējā devalvācija-lata kurss pret eiro nemainās, bet strauji krīt cilvēku maksātspēja samazinoties algai un daudziem zaudējot darbu. Var jau ignorēt Nobeļa prēmijas laureāta ekonomikā Pola Krūgmena, kurš speciāli pētijis situāciju Latvijā, paredzējumu, ka iztērējuši SVF naudu budžeta caurumu lāpīšanai mēs 2011.gadā varam attapties bez naudas un būsim pakļauti valūtas spekulantu uzbrukumiem, tomēr kapēc nepateikt godīgi, ka ekonomikā jaunu naudu var ienest tikai valsts pasūtijumi privātajam sektoram.
Latvijas Bankas kurss attaisnotos, ja komercbankas atsāktu kreditēšanu, bet tas nenotiks, jo pāris gadus bankas tikai nodrošināsies pret zaudējumiem. Ja vairāk aizņemties nespējam ne komercbankās ne starptautiskajās organizācijās, tad lēmumi jāpieņem Latvijas Bankai un valdībai. Piekrītot Šķēles tagadējam situācijas novērtējumam, nevar atbalstīt viņa ieteikumu par katru cenu ieviest eiro, laikā, kad pats eiro ir pārvērtēts un eksportu neveicinošs pret pārejām pasaules galvenajām valūtām. Arī aicinājumi reformēt valsts pārvaldi( patriekt ierēdņus) laikā, kad privātajā sektorā valda bezdarbs , nav pareizs risinājums.
Ja vien Rimšēvičs neizskaidros ar ko viņa politikas rezultātā radītā iekšējā devalvācija ar ekonomikas sabrukumu un masu bezdarbu ir labāka, par pazeminošo kursa maiņu līdz 15 %, kas ļautu iekšējiem pasūtijumiem un eksporta veicināšanai atbrīvot papildus vismaz vienu miljardu latu, mums atliks vien cerēt uz likuma “Par Latvijas Banku” nepieciešajiem steidzīgajiem labojumiem Saeimā. Pašreizējā redakcija paredz, ka Bankas prezidentu un padomi var atlaist tikai pēc paša vēlēšanās vai ilgstošas slimības gadijumā, nevis par bezdarbību vai nespēju nodrošināt likumā prasīto cenu stabilitāti.
