Es-Latvijas pilsonis un patriots/Jeb kādēļ pasaule tik bieži karo
"Pasakiet cilvēkiem, ka karš ir muļķīgs, viņi pasmiesies – jo kurš gan to nezina? Pasakiet viņiem, ka patriotisms ir muļķīgs, un arī tam lielākā daļa piekritīs, tomēr ar nelielu atrunu. – Jā, patriotisms ir muļķīgs, tomēr ir arī cits patriotisms, tas, kuru piekopjam mēs."
(Ļevs Tolstojs)
Patriotisms-kas īsti ir šis neizpētītais laukums, kam tik bieži sevi patīk nokrāsot no ogļumelna uz sniegbaltu.
Katra valsts centusies izaudzināt savas valsts bērnus par patrotiem, kuriem mīlēt savu valsti, aizsargāt to, cienīt to. Pavisam noteikti mirt par to. Bet kā labā ir šis viss, pieņemot, ka valstis ir vien cilvēka prātā novilktas līnijas. Un šis patriotisms nemudina uz sadarbību ar citām valstīm, uz mieru, un diplomātisku izlīgumu, uz piekāpšanos, rēķinoties un redzot (pirms to darīt izanalizējot situāciju), ka otra valsts gatava sadarbībai.
Patriotisms-cilvēktiesības. Divas līnijas, kurām nelemts krustoties. Nesen veiktajā pētījumā, kurā apkopotas vērtības,ko skolēni, un skolotāji uzskata par galveno punktu, uz kuru jātiecas, secināts, ka skolēniem tās ir cilvēktiesības un brīvība, taču skolotājiem tas bija patriotisms. Nav iespējams, ka var izaudzināt paaudzi (vismaz tā to vajadzētu darīt) bez patriotisma iekalšanas, un piekalšanas pie ķēdes. Bieži vien šie patriotiskie soļi ir arī radikāli nacionālistiski, un nelīdzcietīgi, piemēram krievu skolu pārlatviskošana.
Sabiedrībā šis jēdziens un uzskati par to ir ļoti plaši. Jautājot citiem, ko tie domā jūs dzirdēsiet, ka vieni minēs ko cēlu, vērtīgu un atbalstāmu, citi to norakstīs kā morāli bīstamu aizspriedumu, un nacionālisma pilnu steriotipu pasauli un brīdinās par kaitējumu, ko tas spēj radīt. Vieni ar šo vārdu mēģinās pateikt kaut ko svarīgu par sevi pašu, bet no citu mutēm tas drīzāk izklausīsies pēc nopēluma. Šādai dažādībai ir vairāki iemesli. Katrā vēsture posmā patriotisms nozīmējis ko citu. Laiks iet un iet, valdības mainās, un katra mēģina ieskaidrot, ka iepriekšējā ir nekompetentu rīkļurāvēju un bezgožu varza. Ritējuši kari, apvērsumi, bet princips nav mainījies.
Lasot Tolstoju, var uzreiz redzēt viņa viedokli pret patriotismu. Lai arī rakstīts pirms 100 gadiem, manuprāt tas nav zaudējis aktualitāti. Ļevs Tolstojs postulēja, ka patriotisms ir vien aizspriedumaina, karu izraisoša muļķība, kas jāizmet no prāta, ja vēlamies redzēt cilvēci mierpilnu un attīstītu. Tolstojs secināja,” ka patriotisma pamatprincips pats ir ka paša nācija un valsts ir labāka par citām, tāpēc tai vajadzētu kļūt vēl varenākai, stiprākai un bagātākai. Problēma tāda, ka lietas uz pasaules jau bija sadalītas, un iegūt labumus, var tikai atņemot tos citiem”, pati par sevi izraisa postošo karu. Tolstojs arī norādīja, ka vēlme ieaudzināt sabiedrībā patriotismu un gaidīt mieru būtu tas pats, kas pretrunīgā bērna vēlme vienlaikus doties uz kalnu, lai vizinātos ar ragaviņām, un vēlme, palikt mājās. Tolstojs uzskatīja, ka valstis rīkojas nacionālistiski un egoistiski inivīdi, kuriem interesē tikai pašu labklājība, intereses. Tolstojs mīlēja teikt,,Patriotisms- pēdējais neliešu patvērums” Ar to vedinot domāt, ka zem patriotisma var maskēties gan slepkavas, noziedzinieki, nacisti, un citas nepieņemamas un citas, ārprātīgas sabiedrības daļas.
Esot kristietis brīvdomātājs, viņš uzskatīja partiotisms ir pretējais kristīgajai ticībai, kuras ideāls bija vienota cilvēce, tās brālība, morāles zelta likums, un bauslis par nenogalināšanu un tās ļaunumu. °
“Patriotisms ir savu laiku nokalpojies, un ir vien atmetama veca ideja, kuru cilvēcei jāatmet, ja grib attīstīties. Sievietes ir vienlīdzīgas ar vīriešiem, strādnieki nav vergi, lietot uzturā gaļu ir slikti…” Viņš uzskatīja, ka Patriotisms ir bijis nozīmīgs kopienu, valstu izveidē, tomēr, ka tā ir pagātne, un nāktotnē cilvēcei jābūt bez aizspriedumiem, un vienotai. Mūsdienās patriotisms ir kaitīgs.
Tolstoja teorijā var saskatīt daudzus caurumus, taču pēc nepilniem 20 gadiem sākušais 1.pasaules karš, tā cēloņi un sekas, runā pats par sevi.
Pret baiļu fabrikām2
Tev patiks šie raksti
