Ir pieejami šodienas ministru kabineta sēdes materiāli. Pārlasīju tikai Izglītības ministres ziņojumu, un, ja kādām ir nepieciešami pierādījumi par no autonomas nozares nākuša un ar to saauguša "nozares eksperta" nepiemērotībai tās reformēšanas uzdevumam, tad tas ir šis ziņojums.
Ministre nāk no LU Pedagoģijas un Psiholoģijas institūta - agrāk juridiski patstāvīgas, tagad jau pārēformētas un universitātes fakultātei piederīgas iestādes. Šī institūta "mantinieki" un fakultātes darbinieki (tai skaitā vadošie), manuprāt, ir pat nolaidušies līdz akadēmiskajai krāpniecībai, lai tikai uzturētu "skolotāju trūkuma" mītu. Aplūkojiet, lūdzu, 7. punktu pētījuma "apvienotajos" secinājumos-ieteikumos (131. lpp), un pamēģiniet atrast analizētajos datos jelko, kas apstiprinātu "skolotāju trūkumu". Es spēju atrast vienīgi kaut ko, kas netieši runā pretī šādai idejai:
"Vidējā sasniegumu izkliede OECD valstīs ir 33% starpskolu līmenī un 68% skolas līmenī. Latvijā skolēnu rezultātu izkliede dabaszinātnēs starp skolām ir 15%, bet skolas līmenī – 65%, bet ar sociālekonomisko faktoru ietekmi saistītā rezultātu izkliede ir attiecīgi 7% un 5%, kas ir zemāk nekā OECD valstu vidējais rādītājs. Tas nozīmē, ka Latvijas skolēnu sasniegumi nav īpaši atkarīgi no tā, kurā skolā skolēni mācījās."
Proti - lielākoties vienalga arī, vai tai, kur "skolotāju trūkstot", vai tai, kur netrūkstot...
Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte ir otra lielākā Latvijas Universitātē. Var mēģināt kaut ko spriest pēc universitātes gadagrāmatām, kas nebūt nav viegli, jo gan to struktura gan lietotie apzīmējumi gadiem ejot ir mainījusies, un tāpēc nav pārliecības, ka dati ir salīdzināmi -- ka cilvēki nav pārceļojuši citās struktūrvienībās. 2000. gadā, ieskaitot Pedagoģijas un Psiholoģijas institūtu, fakultāte kā akadēmisko personālu nodarbināja 177 personas; studentu skaits bija 5906 . 2008. gada sākumā akadēmiskais personāls bija 146 cilvēki, studenti savukārt vairs tikai 3763. 36% samazinājums studentos, 17% akadēmiskajā personālā. Demogrāfisko situāciju fakultāte pamatoti uzskata par draudu.
Pareģojums: neskatoties uz "radikālu izmaiņu" virsrakstiem, šī ministre nedarīs neko, kas liktu fakultātei konsekventi sarukt līdzi izglītojamo skaita -- un loģiski tad būtu arī esošo un nākotnē sagatavojamo pedagogu skaita -- samazinājumam. Proti, "drastiski" "īsināt" izglītības sistēmu kopumā. To pat varētu nosaukt arī par loģisku un kaut kur saprotamu rīcību - galarezultātā tas nozīmētu "saīsināt" arī kolēģus, ar kuriem gadiem ilgi ir strādats kopā.
Ziņojums ir ievērojams ar to, kas tur nav atrodams. Nav atrodama pat reformas rezultātā slēdzamo skolu skaita prognoze, jo IZM tagad būs "deleģējusi" nepateicīgo skolu slēgšanas uzdevumu pašvaldībām. Nav atrodama atlaižamo pedagogu un skolotāju skaita prognoze - tikai kaut kāda slodžu samazinājuma prognoze. Tās ir tās pašas jau pāris nedēļas iepriekš nosauktās 2000 slodzes. 0 progress, citiem vārdiem sakot. Pat ja tās slodzes atbilst aptuvenajam skolotāju skaita samazinājumam, tas ir daudz par maz. Atgādināšu - izmantojot "normāla" skolēnu uz pedagogu skaita attiecību (ap 11), var izrēķināt, ka izglītības sistēma patlaban nodarbina pat līdz 11000 "ekstrā" pedagogu. Ap Ls 60 miljoniem "ekstrā" algās 2008./09 mācību gadā; ap Ls 220 miljoniem 9 gadu laikā. Bet skolēnu skaits kritīsies vēl gadiem ilgi...
Būs tikai sliktāk, ja tas, kas acīmredzami ir jādara, būs jādara pēc tam, kad valsts būs kļuvusi maksātnespējīga. Šī reforma un šis ziņojums manuprāt nerada nekādu pārliecību, ka reformētā izglītības sistēma finansiāli būs dzīvotspējīga. Tas, ka skolu darbinieki joprojām nebūs pārliecināti, vai viņiem vēl būs darba vieta septembrī, vai tā būs nākošgad, ir pat kaut kur zemiski. Joprojām neziņa un neskaidrība par rītdienu. Arī tāpēc par ministru manuprāt būtu steidzami jākļūst kādam ar sistēmu iepriekš nesaistītam pārvaldniekam - sevi pierādīt gribošam biznesa vadītājam.
Ministre nāk no LU Pedagoģijas un Psiholoģijas institūta - agrāk juridiski patstāvīgas, tagad jau pārēformētas un universitātes fakultātei piederīgas iestādes. Šī institūta "mantinieki" un fakultātes darbinieki (tai skaitā vadošie), manuprāt, ir pat nolaidušies līdz akadēmiskajai krāpniecībai, lai tikai uzturētu "skolotāju trūkuma" mītu. Aplūkojiet, lūdzu, 7. punktu pētījuma "apvienotajos" secinājumos-ieteikumos (131. lpp), un pamēģiniet atrast analizētajos datos jelko, kas apstiprinātu "skolotāju trūkumu". Es spēju atrast vienīgi kaut ko, kas netieši runā pretī šādai idejai:
"Vidējā sasniegumu izkliede OECD valstīs ir 33% starpskolu līmenī un 68% skolas līmenī. Latvijā skolēnu rezultātu izkliede dabaszinātnēs starp skolām ir 15%, bet skolas līmenī – 65%, bet ar sociālekonomisko faktoru ietekmi saistītā rezultātu izkliede ir attiecīgi 7% un 5%, kas ir zemāk nekā OECD valstu vidējais rādītājs. Tas nozīmē, ka Latvijas skolēnu sasniegumi nav īpaši atkarīgi no tā, kurā skolā skolēni mācījās."
Proti - lielākoties vienalga arī, vai tai, kur "skolotāju trūkstot", vai tai, kur netrūkstot...
Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte ir otra lielākā Latvijas Universitātē. Var mēģināt kaut ko spriest pēc universitātes gadagrāmatām, kas nebūt nav viegli, jo gan to struktura gan lietotie apzīmējumi gadiem ejot ir mainījusies, un tāpēc nav pārliecības, ka dati ir salīdzināmi -- ka cilvēki nav pārceļojuši citās struktūrvienībās. 2000. gadā, ieskaitot Pedagoģijas un Psiholoģijas institūtu, fakultāte kā akadēmisko personālu nodarbināja 177 personas; studentu skaits bija 5906 . 2008. gada sākumā akadēmiskais personāls bija 146 cilvēki, studenti savukārt vairs tikai 3763. 36% samazinājums studentos, 17% akadēmiskajā personālā. Demogrāfisko situāciju fakultāte pamatoti uzskata par draudu.
Pareģojums: neskatoties uz "radikālu izmaiņu" virsrakstiem, šī ministre nedarīs neko, kas liktu fakultātei konsekventi sarukt līdzi izglītojamo skaita -- un loģiski tad būtu arī esošo un nākotnē sagatavojamo pedagogu skaita -- samazinājumam. Proti, "drastiski" "īsināt" izglītības sistēmu kopumā. To pat varētu nosaukt arī par loģisku un kaut kur saprotamu rīcību - galarezultātā tas nozīmētu "saīsināt" arī kolēģus, ar kuriem gadiem ilgi ir strādats kopā.
Ziņojums ir ievērojams ar to, kas tur nav atrodams. Nav atrodama pat reformas rezultātā slēdzamo skolu skaita prognoze, jo IZM tagad būs "deleģējusi" nepateicīgo skolu slēgšanas uzdevumu pašvaldībām. Nav atrodama atlaižamo pedagogu un skolotāju skaita prognoze - tikai kaut kāda slodžu samazinājuma prognoze. Tās ir tās pašas jau pāris nedēļas iepriekš nosauktās 2000 slodzes. 0 progress, citiem vārdiem sakot. Pat ja tās slodzes atbilst aptuvenajam skolotāju skaita samazinājumam, tas ir daudz par maz. Atgādināšu - izmantojot "normāla" skolēnu uz pedagogu skaita attiecību (ap 11), var izrēķināt, ka izglītības sistēma patlaban nodarbina pat līdz 11000 "ekstrā" pedagogu. Ap Ls 60 miljoniem "ekstrā" algās 2008./09 mācību gadā; ap Ls 220 miljoniem 9 gadu laikā. Bet skolēnu skaits kritīsies vēl gadiem ilgi...
Būs tikai sliktāk, ja tas, kas acīmredzami ir jādara, būs jādara pēc tam, kad valsts būs kļuvusi maksātnespējīga. Šī reforma un šis ziņojums manuprāt nerada nekādu pārliecību, ka reformētā izglītības sistēma finansiāli būs dzīvotspējīga. Tas, ka skolu darbinieki joprojām nebūs pārliecināti, vai viņiem vēl būs darba vieta septembrī, vai tā būs nākošgad, ir pat kaut kur zemiski. Joprojām neziņa un neskaidrība par rītdienu. Arī tāpēc par ministru manuprāt būtu steidzami jākļūst kādam ar sistēmu iepriekš nesaistītam pārvaldniekam - sevi pierādīt gribošam biznesa vadītājam.
