Sveiciens! cerams jūs izvaudīsiet savas brīvdienas!
Baisākā sala
Meksikā, Hočimiko kanālu tīkla viducī, atrodas, iespējams, spokainākā sala pasaulē, kurai dots vienkāršs nosaukums – Leļļu sala. Šo vietu var uzskatīt par pierādījumu tam, ka nav jānonāvē simtiem cilvēku vai jāuzceļ slepkavnieciska psihiatriskā slimnīca, lai kādu vietu padarītu par baisu. Skudriņas pār muguru jums garantēs simtiem nedzīvu, kokos sakārtu leļļu acu un tukšu acu dobumu, kas jūs mēmi sveiks, izkāpjot uz šīs salas.
Nav skaidri zināms, vai salas ekspozīcijas izveidotājam Džulianam Santanam Barreram galvā bija gluži pilns skrūvju komplekts, kad viņš sāka labiekārtot šo teritoriju, tomēr sava loģika tajā ir. Barreras kungs uz nelielās saliņas dzīvoja kopš 50. gadiem, un saskaņā ar viņa piederīgo stāstīto, kad pie salas noslīkusi kāda meitenīte, viņš sācis sirot pa izgāztuvēm, lai savāktu pēc iespējas vairāk leļļu un, pakarot tās kokos, padarītu laimīgu mirušās meitenītes garu. Starp citu, arī pats Barrera ņēma nelabu galu, noslīkstot 2001. gada 17. aprīlī. Plašākai sabiedrībai par leļļu salu tapa zināms 1990. gadā, kad vietējā pašvaldība nolēma iztīrīt kanālu mudžekli, lai meksikāņu laivinieki ar savām gondol-veidīgajām laivām – tradžinerām – varētu vizināt tūristus. Asu izjūtu cienītājiem Barreras piederīgie pret nelielu ziedojumu ļauj pārnakšņot salā, un, ja jūs tas interesē, turp var nokļūt ar tradžineru no Kuemanko ostas. Ak, jā! Sala palaikam mēdz pārplūst.
Baisākā māja
Savs spoku nams ir teju vai katrā prāvākā miestā, un pamēģiniet tik vietējiem pateikt, ka viņu poltergeistu apsēstā māja nav baisākā pasaulē! Bet kurš ir pats baisākais spoku nams? Domājams – te darbojas tā pati likumsakarība, kas žurku padara pretīgu, bet šinšillu – piemīlīgu. Tas ir PR! Par baisāko spoku namu (tātad ar visprofesionālāko PR) »VZ« pasludina Vinčesteru namu Ziemeļkarolīnā.
Tie, kas šo vārdu uzreiz saista ar populāro ieroču firmu, kas savu uzvaras gājienu sāka Mežonīgajos rietumos, ir trāpījuši desmitniekā. Vinčesteru nams kādu laiku bija ieroču magnāta Viljama Vairta Vinčestera atraitnes Sāras rezidence. Ēka saskaņā ar aprakstu, ir milzīga, drūma un absolūti idiotiski uzcelta. Tajā ir papilnam kāpņu, kas beidzas sienā, logu, pa kuriem neko nevar redzēt, un durvju, kas ved uz nekurieni. Tandēmā ar mistiskiem trokšņiem nams kļuvis par iecienītu anormālās parādības cienošo tūristu apskates objektu.
Saskaņā ar vienu, izplatītāko leģendu par nama vēsturi Sāra Vinčestera pēc vīra nāves vērsusies pie kāda slavena Bostonas medija, lai sazinātos ar vīra garu, kurš viņai arī vēlējis celt namu – pēc iespējas lielāku, lai tajā būtu vieta visām tām nelaimīgajām dvēselēm, kas kritušas no Vinčestera ieročiem. Turklāt būvēšanu nedrīkstot pabeigt, citādi gals klāt. Pēc citas versijas, tas pats vīra gars licis namu celt bez pārtraukuma, lai pats varētu palikt sievas tuvumā, proti, tikko nams būs pabeigts, tā viņa dvēselei zeme jāpamet. Lai nu kā, bet atraitne pie šā darba ķērusies ar visu nopietnību, kā rezultātā nams bez jelkāda jēdzīga projekta celts 38 gadus bez pārtraukuma, apaudzējot to ar jaunām telpām, un kopsummā ēkā ir 160 istabu. Celtniecība, pārrēķinot mūsdienu naudā, izmaksājusi 71 miljonu dolāru.
Baisākais mežs
Pokaiņi, bez šaubām, ir gana mistiski un bailīgi, tomēr popularitātes ziņā ievērojami atpaliek no Aokigaharas meža Japānā, Fudži kalna piekājē. Šis mežs tiek dēvēts arī par «koku jūru», «dēmonu mežu», «pašnāvību mežu», kā arī vienkārši par lielisku vietu, kur nomirt. Kopš piecdesmitajiem gadiem mežā notikušas aptuveni 500 apstiprinātas pašnāvības, kas to padara par otro iecienītāko pašnāvību vietu pasaulē (pirmajā vietā joprojām ietiepīgi turas Zelta vārtu tilts ASV). Ap Aokigaharas mežu vijas daudzas leģendas un spoku stāsti, ko vēl pastiprina fakts, ka tur nelabprāt uzturas meža zvēri un vien retu reizi var dzirdēt kāda putna čivināšanu. Arī kompasi un GPS ierīces tur kļūst par īstiem meļiem, kas skaidrojams ar ievērojamām magnētisko iežu nogulām zem meža (kurš gan tam tic! Pie visa vainīgi dēmoni!). Aptuveni 3500 hektāru lielajā platībā ir ap 200 alu, kurās iekrītot viegli nolauzt kaklu.
Skaidra lieta, ka populārākais pašnāvību veids šajā mežā ir pakāršanās, jo galu galā tur ir daudz koku un būtu muļķīgi to neizmantot. Cīņā pret to maz līdz pie meža novietotie uzrak-sti, kas lūdz padomāt par saviem vecākiem vai arī tīri japāniskā stilā aicina pirms pašnāvības izdarīšanas konsultēties ar policiju.
Baisākās kapenes
Kas tad īsti padara kapenes par baisām? Pareizi – tie ir galvaskausi! Pēc iespējas vairāk galvaskausu! Un tā nu ir lieta, kuras netrūkst Sedlecas kapenēs Kostnicē Čehijā, kas ikdienā tiek sauktas arī par kaulu baznīcu.
Tas viss aizsākās jau 13. gadsimtā, kad Bohēmijas karalis nosūtīja kādu cisterciešu mūku svētceļojumā uz Jeruzālemi. Mūks atgriezās ar zemes maisiņu no Golgātas ceļa, kas savukārt tika novietots vietējā baznīcā. Arvien vairāk un vairāk cilvēku vēlējās tikt apglabāti Sedlecā, taču ierobežoto kapsētas resursu dēļ mirušie tika vienkārši novietoti kādā baznīcas pagrabā. Ar laiku arī tur vairs nebija vietas, un kauli pagrabā glabājās līdz pat 1870.gadam, kad kāds vietējais kokgriezējs vārdā Františeks Rints nolēma kaulus izvākt un sakārtot. Tā rezultātā tapa savdabīgs mākslas darbs no aptuveni 40000 cilvēku ģindeņiem.
Baisākā pilsēta
Tā saukto spoku pilsētu vidū joprojām nepārspēta ir Ukrainas pilsēta Pripete, kas pēc Černobiļas atomelektrostacijas avārijas iekonservētā veidā saglabājusies kā tipiskas padomju pilsētiņas piemineklis. Radioaktīvā starojuma dēļ teorētiski no šīs pilsētas neko nedrīkst iznest, taču marodieri, kuriem maz nojausmas par to, kas ir radioaktivitāte, pilsētiņā viesojušies ne reizi vien. Patlaban pilsētiņa atvērta tūristiem, kuriem gida stingrā uzraudzībā atļauts apskatīt šo spokaino vietu. Tas gan nav nekāds lētais prieks.
Baisākais tilts
Ir gana daudz tiltu, ko iecienījuši pašnāvnieki, un arī Londonas tilts izskatās gana baiss, tomēr neparastākais šajā jomā laikam gan būs Overtounas tilts Skotijā. Tas nav slavens ar vilkačiem, vampīriem un spokainiem ceļiniekiem, kas nelaiž pāri, bet gan ar daudzskaitlīgām suņu pašnāvībām. Kopš 60. gadiem tas aptuveni 600 suņu ne no šā, ne no tā licis mesties pāri tilta margām. Anormālo parādību pētnieki uzskata, ka pie tilta atrodas kaut kas līdzīgs portālam, pa kuru dvēseles ceļo uz citu pasauli, un suņi, kas, kā zināms, ir krietni jūtīgāki par cilvēkiem, metas tās ķerstīt. Cilvēki ar racionālāku pieeju uzskata, ka pie suņu masveida pašnāvībām vainojama pati tilta uzbūve. Skraidelējot pa tiltu šurpu turpu un raugoties zemē, ko sedz kvadrātveida flīzes, suņi zaudē orientāciju telpā, tāpēc, it kā skrienot uz tilta galu, nejauši pārmetas pāri tilta margām. Bet katrā gadījumā tilta drūmais izskats ļauj to ierindot baisāko vietu sarakstā šajā nominācijā.
Baisākais cietums
Alkatrazas cietums Sanfrancisko, iespējams, ne tuvu nav tik spocīgs kā Karostas ieslodzījuma vieta, tomēr dažādu iemeslu dēļ tas tiek uzskatīts par baisāko vietu ASV. Uz salas, kur atrodas tagad jau par tūrisma objektu kļuvušais cietums, notikušas daudzas pašnāvības, negadījumi, slepkavības. Vēl darbības laikā Alkatrazā notikušas lietas, ko cilvēkiem grūti izskaidrot. Apsargi, apmeklētāji un paši ieslodzītie stāstījuši, ka dzirdamas raudas, kliedzieni, čuksti, soļošana un pat dungošana. Arī tagad daži apmeklētāji cietumā saklausa attālas bandžo skaņas, kas bija cietuma slavenākā ieslodzītā Al Kapones iemīļotais mūzikas instruments. Cietumu uz klinšainās Pelikānu salas uzcēla 1854. gadā, taču tas sabruka zemestrīces laikā. Atjaunotā ieslodzījuma vieta ieslodzītos sāka uzņemt 1906. gadā un darbojās līdz 1963. gadam.
Baisākā pils
Ja par spoku apsēstāko vietu pasaulē tiek uzskatīta Skotija, tad pašā Skotijā par spoku apsēstāko vietu tiek uzskatīta Edinburgas pils. Daļa pils ir pat 900 gadu veca un savā mūžā pieredzējusi gan spīdzināšanas, gan karus, gan pašnāvības, gan nežēlīgus nāvessodus, līdz ar to skaidra lieta, ka, jau ienākot pilī, spoki teju vai danco apkārt. Spokainais taurētājs un bezgalvainais bundzinieks no Kromvela laikiem, krietns bariņš franču karagūstekņu no Septiņgadu kara laikiem – tās ir tikai dažas no parādībām, ko manījuši pils iemītnieki un viesi. Pilij ir pat savs spoku suns, kas uzturas speciālā suņu kapsētā pils teritorijā.
Baisākais caurums
Ar vārdiem «baiss caurums» parasti apzīmējam vietu, kur iegriezties nevēlamies. Un, domājams, neviens nevēlas iegriezties Dervezas gāzes krāterī, kas atrodas Turkmenistānā un tiek dēvēts arī par vārtiem uz elli. Tas ir «baiss caurums» vārda vistiešākajā nozīmē, kaut arī tajā neuzturas nedz spoki, nedz tamlīdzīgas parādības. Caurumu šajā vietā padomju ģeologi sāka urbināt 1971. gadā un nejauši uzdūrās pamatīgai dabīgai gāzes krātuvei. Zeme iegruva aptuveni 70 metru diametrā, un apkārtnē sāka izplatīties liels daudzums indīgās gāzes. Lai pasargātu vietējos iedzīvotājus no tās iedarbības, tika pieņemts lēmums to aizdedzināt, cerot, ka pēc pāris dienām degvielas aptrūksies un strādnieki varēs turpināt urķēties. Nav īsti zināms, cik ilgam laikam ģeologiem pietika pacietības, taču krāteris turpina degt vēl šobaltdien.
Baisākais ceļš
Ne tikai vecajā labajā Eiropā mitinās spoki. Par vienu no spoku apsēstākajiem ceļiem tiek uzskatīta Tuen Muna šoseja Honkongā. Tā ir avārijām bagāta, un ne vienu reizi vien negadījumos iesaistītie ziņo, ka veikt straujus un ar satiksmes drošību nesavienojamus manevrus viņus piespiedis uz ceļa pēkšņi parādījies cilvēks vai cilvēku grupa, no kuriem pēc negadījuma vairs nav ne vēsts. Nepatīkamākais ir tas, ka atšķirībā, piemēram, no Anglijas spoku ceļiem, uz kuriem palaikam parādās kāds mūka tērpā ģērbies cilvēks vai, ja paveicas, pat romiešu kareivis, Honkongas spoku ceļš, šķiet, kļūst arvien apsēstāks, liekot domāt, ka negadījumā bojā gājušie paliek turpat un pievienojas pārējo spoku bariņam, palīdzot tiem izraisīt arvien jaunus un jaunus negadījumos. Jo vairāk negadījumu, jo vairāk spoku, un jo vairāk spoku, jo vairāk negadījumu. Bail iedomāties, ar ko tas beigsies!
