Kāda mamma vārdā Krista pazaudēja savu trīsgadīgo meitu spēļu parkā. Vieta bija pilna ar cilvēkiem – mammas, tēti, dažādu vecumu bērni. Krista atklāj, ka nolaida acis no bērna vien uz īsu mirkli, bet ar to pietika, lai pazaudētu viņu pūlī. Meita bija pazudusi vien minūti, pusotru, bet ar to pietika, lai Kristai iestātos panika.
Padoms: Kā pūlī ātri atrast pazudušu bērnu?4
Pirmais instinkts bija sākt kliegt meitas vārdu pūlī: ‘’Lilija! Lilijāaaa!’’, bet no tā nebija lielas jēgas tik milzīgā un bērnu balsīm pārpildītā telpā.
Tad viņa atcerējās triku, ko laiku atpakaļ bija ieraudzījusi internetā. Tā vietā, lai kliegtu bērna vārdu (būsim godīgi, bērns var to nedzirdēt), vajag skaļi kliegt bērna aprakstu, lai meklēšanā varētu iesaistīties arī apkārtējie. Tad nu Krista sāka skaļi saukt: ‘’Maza meitenīte, rozā krekliņš, Mikipele!’’ Pamazām pūlis šo informāciju padeva tālāk no mutes mutē, ļaujot ātri vien pārmeklēt visu spēļu laukumu. Drīz vien no kāda telpas stūra atnāca ziņa: ‘’Maza meitenīte, rozā krekliņš, Mikipele?’’ ‘’Jā!’’ Un te nu bija mazā Lilija.
Vēlāk Krista atzina, ka būtu bijis lietderīgi pieminēt arī bērna vecumu (šajā gadījumā Lilijai bija trīs gadiņi), lai apraksts būtu bijis vēl akurātāks, bet stresa situācijās smadzenes dara, ko var.
Atceramies – ja pūlī pazūd bērns, suns vai kāds cits, tad būs lietderīgāk skaļi paziņot meklējamās personas īsu ārējo aprakstu, lai meklēšanā var palīdzēt arī apkārtējie!