Kaut kā maģiski tas notiek ar attiecībām. Mūsdienās bieži vien sievietes vairs negrib pakļauties, bet vīrieši- censties iekarot sievieti, jo nevēlas būt par apsmieklu, un nopūlēties dēļ kā nevērtīga, praktiski dēļ seksa, jo diemžēl daudzas pat gatavot neprot.
Racionāli tas nav, iepazīšanās un kopdzīve ir tikai dēļ hormoniem, nevis loģiska pamatojuma. Ir pārāk maz sieviešu, kas gatavas atbalstīt vīriešus un motivēt- vismaz ar tām, kurām man pagaidām bijusi saskarsme, gribās uz visu atnākt jau gatavu, lai vīrietis jau pelna labi, ir gudrs, spēcīgs, sportisks utt.
Bet censties dēļ resnām vai nesmukām sievietēm negribu, jo tas liekas kā pazemoties viņu priekšā, noniecinot pats savu vērtību.
varbūt kādai/kādam ir ieteikumi kā man sakārtot domas un noticēt, ka viss nav tik slikti?