Pienācis laiks iepazīties ar murkšķenīti Koko.
Trīs dienas viņa ievainota gulēja kādas privātmājas pagalma maliņā, nespēdama pakustēties. Mājas saimnieki nespēja viņu saredzēt maskējošās krāsas kažociņa dēļ. Bija karsti, un trešās dienas vakarā atlidoja putni un sāka knābāt dzīvnieciņa galvu. Tikai tad saimnieki murkšķīti ievēroja. Sākumā viņi bija pārliecināti, ka tas ir beigts, un piegāja pie tā, lai iemestu netālu izraktajā bedrē, bet tad, par lielu izbrīnu ievēroja, ka dzīvnieciņš tomēr vēl nav nomiris. Saimnieki ātri pasauca savu kaimiņieni Molliju Raianu, bioloģi, kura strādāja savvaļas dzīvnieku glābšanas centrā. Mollija paņēma murkšķīti pie sevis un sāka to kopt. Mollija 2x naktī cēlās, lai parbaudītu dzīvnieciņu, bet tad paņēma to pie sevis gultā.
Viņa visu nakti spiedās man klāt un centās atrasties tik tuvu, lai vismaz viena viņas ķepiņa skartu mani - stāsta Mollija. Mollija ļoti rūpējās par murkšķīti, un redzēdama, ka tā ir mātīte, nosauca viņu par Koko. Mollija domāja to atlaist brīvībā, bet kad Koko jau bija pavisam vesela, Mollija ievēroja, ka kaut kas nav kārtībā ar dzīvnieka acīm. Koko tās atvēra pavisam nedaudz vai arī vispār neatvēra. Viņa visu laiku pārvietojās, stipri samiegusi acis. Mollija aiznesa Koko pie vetārsta, kurš apstiprināja, ka dzīvnieciņš ir akls. Mollija, daudz nedomādama, atstāja Koko pie sevis.
Koko joprojām guļ tikai un vienīgi saimnieces gultā. Ļoti grūti ir līst ārā no gultas, kad blakus šņākuļo spalvains kamoliņš, kurš pat miegā tiecas tevi apskaut - saka Mollija.
un kur puncnazis ? 