Monopols. Kā tas radās?16

Katru vakaru pēc darba, kad darbi viņas birojā bija pabeigti, Lizija sēdēja savās mājās un zīmēja, un pārzīmēja, domāja, pārdomāja. Tas bija 1900. gadu sākums un viņa gribēja, lai viņas galda spēle atspoguļo viņas progresīvos politiskos uzskatus, jo tie bija tā visa jēga.

Kā Skotu imigrantu pēcnācējai, Lizijai bija bāla āda, spēcīga žokļa līnija un stingra darba ētika. Toreiz viņa bija neprecējusies, neparasti sievietei, dzīvojošai tajos laikos. Neparastāk bija tas, ka viņai bija sava mājsaimniecība, viņa bija ietaupījusi un nopirkusi savu māju ar vairākiem akriem zemes.

Viņa dzīvoja Prinča Džordža grāfistē, Vašingtonas apkaimē, viņas kvartālā ietilpa pienotava, mazdārziņš, jūrnieki, galdnieki, mūziķi. Lizija dalīja savu māju ar aktieri, kurš maksāja īri un kalpotāju, melnādainu sievieti. Vakaros pēc darba Lizija vadīja nodarbības, kurās mācīja par savu politisko nostāju. Bet viņa nesasniedza pietiekami daudz dzirdīgu ausu, bija nepieciešams jauns medijs – kaut kas daudz interaktīvāks un radošāks.

20. gadsimta mijā vidusšķiras mājās galda spēles kļuva arvien izplatītākas. Turklāt arvien vairāk izgudrotāju atklāja, ka spēles nebija tikai laika kavēklis, bet arī saziņas līdzeklis. Un Lizija ķērās pie darba.

Viņa sāka publiskas uzstāšanās, kurās runāja par savu jauno ideju, to nosaucot par Landlord’s Game. ‘’Tā ir praktiska demonstrācija par pašreizējo zemes piesavināšanās sistēmu, ar visiem tās rezultātiem un sekām,’’ viņa rakstīja politiskajā žurnālā. ‘’To, iespējams, varēja saukt par Game of Life (Dzīves Spēle), priekšmets ir tāds pats kā cilvēce kopumā, tajā ietilpst visi panākumu un neveiksmju elementi, kā piemēram, bagātības uzkrāšana.’’

Lizijas spēlē ietilpa spēļu nauda un rīkošanās ar īpašumiem, kas var tikt pirkti un pārdoti. Spēlētāji aizņēmās naudu viens no otra vai no bankas un tiem bija jāmaksā nodokļi. Tajā ietilpa taka, kas ļāva spēlētājiem riņķot apkārt spēles laukumam. Vienā stūrī bija nabagu māja un publiskais parks, bet pretējā stūrī bija cietums. Citā stūrī bija zemeslodes attēls un pagodinājums Lizijas politiskajam varonim, ekonomistam Henrijam Džordžam (Henry George), kura idejas par nodokļu nastas uzlikšanu turīgajiem zemes īpašniekiem, iedvesmoja spēlei “Labor upon Mother Earth Produces Wages.” Uz spēles galda ir arī trīs labi zināmie vārdi, kuri ir izturējuši vairāk kā gadsimtu, pēc tam, kad Lizija tos tur ieskrāpēja – Go To Jail.

Lizija uzzīmēja deviņus taisnstūrus gar spēles galda malām, starp katriem diviem stūriem. Katrā deviņu figūru grupas centrā bija dzelzceļš un katrā pusē bija lauciņš noma vai pārdošana. Bija tādi lauciņi, kuri piedāvāja absolūtās nepieciešamības preces, tādas kā maize un pajumte un franšīzes vietas piedāvāja tādu pakalpojumus kā ūdens un gaisma. Kad spēlētāji devās laukumā, tie veica darbus un pelnīja sev algu. Katru reizi, kad spēlētāji šķērsoja lauciņu Mother Earth (Māte Zeme), tie saņēma algu 100 dolāru apmērā. Spēlētāji, kuriem nauda bija beigusies, tika nosūtīti uz nabagu māju.

Spēlētāji, kuri šķērsoja neatļautu zemi, tika nosūtīti uz cietumu, tur viņiem bija jāgaida, kamēr uzmetīs dubultu ciparu vai jāsamaksā 50 dolāri, lai tiktu uzreiz laukā.

Kopš savas darbības sākuma, Landlord’s Game tika vērsta uz cilvēka dabisko instinktu – sacenšanos. Un, pārsteidzoši, bet Lizija izveidoja divus noteikumu komplektus – antimonopolistu komplektu, kurā visi tika apbalvoti, kad tika izveidota bagātība un monopolistu komplektu, kura mērķis bija izveidot monopolus un sagraut pretiniekus. Viņas vīzija bija duālisma apskāviens, kas sevī ietvēra pretrunu un spriedzi, kuru mēģināja atrisināt starp pretējām filozofijām

Pēc ilgu gadu domāšanas un rakstīšanas, prātojot par to, ko ir radījusi, 1903. gada 23. martā, Lizija iegāja ASV Patentu birojā, lai pantentētu savu Landlord’s spēli. Vismaz divus gadus vēlāk, caur Ņujorkas firmu – ekonomisko spēļu kompāniju, viņa publicēja savu spēles versiju. Spēle kļuva populāra liberāļu un sociālistu vidū un koledžu pilsētiņās, un šī popularitāte turpinājās nākamās trīs desmitgades, galu galā tā nonāca Atlantiksitijā (Atlantic City), kur to pielāgoja vietējo apkaimju nosaumumiem un no turienes tā atrada ceļu pie Čārlza Darova.

Kopumā spēlei, ko Darovs nogādāja pie Parker Brothers, tagad ir pārdotas simtiem miljonu kopijas visā pasaulē un visa mūža garumā viņš saņēma honorārus. Parker Brothers maksāja arī Līzijai. Pagājušā gadsimta 30. gadu vidū, kad spēle parādījās, uzņēmums nopirka tiesības arī uz citām saistītām spēlēm, lai saglabātu savu teritoriju. Par patentu uz Landlord’s Game un divām citām spēles idejām, Lizija saņēma 500 dolārus un nekādu autoratlīdzību.

Sākumā Lizijai nebija nekādu aizdomu par patiesajiem viņas spēles pirkšanas motīviem. Viņa bija sajūsmā, kad no Parker Brothers saņēma savas spēles versijas prototipu. Vēstulē Fosteram Parkeram (Foster Parker) viņa rakstīja: ‘’Es ceru, ka kādu dienu Jūs publicēsies arī citas manas spēles, bet nedomāju, ka kāda no tām Jums sagādās tik daudz raižu vai būs man tik svarīga kā šī un esmu pārliecināta, ka tik daudz par tām nedomāšu.’’

Galu galā viņa uzzināja patiesību un kļuva nikna. 1936. gada janvārī viņa sniedza intervijas Washington Post un Washington Evening Star. Attēlā, kas bija pievienots Evening Star, viņa turēja savu spēli un vēl vienu spēli, kuras centrā melniem, trekniem burtiem bija rakstīts MONOPOLY. Uz galda viņas priekšā atradās tagad pazīstamais ‘’Darrow’’ spēles galds, tikko izņemts no Parker Brothers kastes.

Viņa bija nikna, sāpināta un meklēja veidu kā atriebties kompānijai, kura bija nozagusi viņas labāk pārdoto ideju. Parker Brothers varbūt bija tiesības uz viņas 1924. gadā patentēto Landlord’s spēli, taču viņi neizstāstīja stāstu kā spēle tika radīta tālajā 1904. gadā. Viņa šo spēli bija radījusi un viņa to varēja pierādīt.

Evening Star reportieris rakstīja, ka Lizijas spēle neguva tik lielu popularitāti, kāda tā ir šodien. Lai to turpinātu, bija vajadzīgs Čārlzs Darovs, kurš spēli atguva no Patentu biroja un mazliet to uzspodrināja. Novembrī Filipsas kundze (Mrs Phillips), Megija, kura jau bija precējusies, pārdeva uzņēmumam savas patenta tiesības.

Lizija nomira 1948. gadā, atraitne, bez bērniem, kuras nekrologā un uz kapakmens netika pieminēts, ka viņa ir populārās spēles izgudrotāja.

Kad Čārlzs Darovs ievāca augļus no spēles panākumiem, Lizijas Megijas loma spēles izgudrošanā palika neskaidra. Bet 1973. gadā Ralfs Anspahs (Ralph Anspach), kurš bija Parker Brothers juristu uzbrukumu upuris, par antimonopola spēles izveidi, uzzināja viņas stāstu. Lieta ieilga uz 10 gadiem, bet beigās Anspahs uzvarēja, ieliekot Megijas būtisko lomu spēles vēsturē un izveidoja neparastu materiālu arhīvu.

Hasbro, kurā Parker Brothers tagad ir meitas uzņēmums, joprojām pazemina Megijas statusu, komentējot: ‘’Hasbro visus nopelnus atdod Čarlza Darova oficiālajai Monopola spēlei.’’ Pat 2015. gadā Hasbro mājaslapā, spēles vēsture sākas ar 1935. gadu. Jādomā, cik vēl ir neparādītu vēstures notikumu, stāstu kā Lizijai Megijai, kuras ieguldījums ir tik nemanāms, ka daži no mums pārstāj domāt par savu izcelsmi.

Pirmkārt, Monopola lieta atklāj jautājumu par to, kam un kā vajadzētu saņemt nopelnus par spēles izgudrošanu. Teiciens, ka panākumiem ir daudz tēvu, bet mēs atceramies tikai vienu, skan patiesi, nemaz nerunājot par veiksmes mātēm. Spēles nav tikai to veidotāju relikvijas, to vēsture tiek stāstīta arī caur spēlētājiem. Un tāpat kā Lizijas oriģinālais spēles galds, uz apli ejošs un nekad nebeidzams, līdzsvars starp uzvarētājiem un zaudētājiem, pastāvīgi mainās.

15.08.2020.