ar meža baložiem daudzi, ļoti daudzi ļautiņi parasti dēvē visus putnus, kas ir (vai izskatās, ka ir) baloži, bet kas tomēr acīm redzami nav pat katram ornitoprofānam pazīstamie mājas baloži. Tādējādi meža baložu kompānijā nokļūst gan lielais, druknais lauku balodis, gan nelielā, smuidrā ūbele, gan gredzenūbele, gan arī (ha! – visretāk, jo ir visretāk sastopams) īstais meža balodis (Columba oenas).
Pārējie baloži varbūt ir šādi tādi, bet meža balodis nudien ir īstens īsta meža iemītnieks, kurš neapstrīdami attaisno savas sugas latvisko nosaukumu. Turklāt viņš vienīgais no mūszemes savvaļas baložiem ir dobumperētājs.
Meža balodis17
55
0
Atgriezīsies pārīšos
Vasaras nogalē un rudenī no Latvijas promlidojošie (arī Latvijai no ziemeļiem uz dienvidiem caurlidojošie) meža baloži ir samērā mazievērojami putni – viņi neveido lielus barus (kā to mēdz darīt, piemēram, lauku baloži). Nelielās grupiņās, pulciņos vai pa diviem, trim, četriem vai pa kādam pievienojušies lauku baložu bariem, meža baloži aizceļo pārziemot uz siltākām teritorijām. Samērā agri – parasti jau martā, vēlākais, aprīļa sākumā, ja vien netraucē kādas meteoroloģiskas kataklizmas, – meža baloži atgriežas. Atgriežas «precējušies» putni – pāri izveidojušies ziemošanas vietās vai mājupceļā no tām. Un, dzi, aprīļa pirmajā trešdaļā jau var dzirdēt tēviņu dziedāšanu jeb, kā saka, dūdošanu: ūu, ūu, ūu… Vēlāk meža baložu kāzu dziesmas piemērotās vietās saklausāmas (tiesa, ar laika intervāliem) līdz pat jūlija nogalei, tāpēc ka šiem putniem ir garš (jo biciklisks, pat triciklisks) vairošanās periods: katrs pāris gada siltajā sezonā cenšas pagūt vismaz divas, dažkārt trīs reizes laist un izvadīt pasaulē pēcnācējus.
Ja lolojat vēlmi pavasarī vai vasarā papriecēt ausis ar kāda vairoties noskaņota meža baloža tēviņa dūdošanu, jums jādodas turp, kur mājo melnās dzilnas. Melnās dzilnas – mūsu lielākie dzeņi, ar skaļu un ļoti raksturīgu balsi apveltīti, viscaur ogļmelni lidoņi, kam vienīgi galvu rotā sarkanas krāsas spalvu micīte, – ir nometnieki: ja dzīves apstākļu izmaiņas nespiež, tālos klejojumos nedodas – kur dzīvo, tur dzīvo. Kur melnās dzilnas dzīvo (tātad, protams, ligzdo), tur arī meža baloži var ligzdot, jo tieši melno dzilnu izkaltajos dobumos viņi visbiežāk ierīko savus perēkļus. Lai gan tā ierīkošana labākajā gadījumā tāda izklāšana ar žagariņiem un tiem līdzīgiem smalkumiņiem vien ir, bet nereti putni iztiek pat bez izklāšanas – pieticīgi izlīdzas ar dobumos jau esošo, citu ligzdojušo putnu reiz sagādāto materiālu vai samierinās ar citādi radušamies sabirām.
Tātad visbiežāk par savām bērnistabām meža baloži izvēlas melno dzilnu izkalumus. Taču, ja to trūkst un ja ir atrodami citādi veidojušies (piemēram, trupes radīti) dabiski dobumi (retumis pat pusdobumi), kuru skreja platāka par 5 cm un dziļums un platums ir atbilstoši, meža baloži bez aizspriedumiem iemitinās šādos dobumos. Atbilstoši iekšējie izmēri – tas nozīmē: dziļums vismaz 20–30 cm, platums apmēram 15 cm. Nule norādīto izmēru dobumi, saprotams, var būt vien pienācīga lieluma kokos. Loģiski: tādi koki aug vecos mežos vai parkos, senās alejās, kapsētās. Ceru, jūs tagad jau noprotat, kādos biotopos meža baloži mēdz vairoties. Tomēr vēl jāpiebilst, ka, izvēloties vietu ligzdošanai, šie putni raugās, lai netālu atrastos arīdzan klajumi – izcirtumi, lauzes, lauki, pļavas, purvi vai vismaz platas stigas vai ceļi – un lai ieeja ligzdas koka caurumā būtu vismaz 3 metru, bet vislabāk 8–12 metru augstumā. Koka sugai, kā novērots, baložuprāt, nav nozīmes – ka tik piemērots caurums! Starp citu, zinot meža baložiem vēlamos dobuma izmērus, tā atrašanās augstumu un putniem pierastos biotopus, cilvēki, ja vēlas, var šiem dzīvniekiem palīdzēt, teritorijās, kurās trūkst dabisku ligzdvietu, izvietojot piemērotus būrus.
Dūjiņas ar nejauko raksturu
Par tiesībām uz ligzdošanai nolūkotiem dobumiem vai būriem un arī par apdzīvojamo teritoriju robežām vīriešu dzimuma meža baloži vairošanās periodā itin bieži sarīko savstarpējas spārnu cīņas, kas starp diviem pretiniekiem parasti iesākas uz kāda horizontāli augoša zara: stāvot – sāns pret sānu – putni bez kādas žēlastības pamatīgi apstrādā viens otru ar spārnu, apveltī ar knābja cirtieniem, un, kļūdamas aizvien kaismīgākas, cīņas turpinās jau gaisā – lidojumā. Paskat tik: spalvas put! Jāteic, ka meža baložiem, kā jau daždien baložiem (dūjiņām – miera simboliem), ir visai nejauks raksturs.
Bet līdztekus cīniņiem – jo īpaši, kad tiesības uz ligzdošanas vietu ir jau izcīnītas vai aizstāvētas, – katrs baložtēvs rīko arī kaismīgas priekšspēles – gan gaisā, griežot lokus, veikli manevrējot starp kokiem, veikdams akrobātiskas piruetes un viļņveidīgus planējumus virs muguras atliektiem spārniem (lielisks skats!), gan uz kāda augstāka zara, klanīdamies un riņķojot dejodams savas dāmas priekšā. Dejošanu piedevām vēl pavada valšķīgi balsiskie mīlas apliecinājumi – dūdošana. Reizēm par iekāres apliecinājumu kalpo arī rituāla partneres barošana no knābja knābī, tāpat arī liega viņas muguras spalviņu bužināšana ar knābi. Visam neizbēgami seko bradāšana…
Pēc neilga laiciņa balodiene rada dējumu (kas nu par dējumu – vien divas baltas oliņas!); un pirmoreiz ik gadu tas notiek jau aprīlī.
Reklāma
Mazuļus baro ar putna pienu
Ligzdojošie meža baloži, īpaši mātītes, uzvedas ļoti tramīgi un izturas piesardzīgi. Baložu pētnieki ievērojuši, ka balodiene, kas reiz notverta sēdoša uz olām vai kaut kā citādi tikusi cilvēka iztramdīta no dobuma, nekad vairs neļauj sevi pēkšņi pārsteigt pat slapstīties smalki protošam pielavīties gribētājam – viņa allaž savlaicīgi izsprūk no ligzdvietas. Un neatgriežas tajā, līdz ir pilnīgi pārliecināta, ka traucētāja tuvumā vairs nav.
Perējoši meža baložu tēviņi esot mazāk atminīgi nekā viņu dzimumpartneres. Visa perēšanas perioda garumā (t.i., mazliet ilgāk par divām nedēļām) olas pārmaiņus silda pāra abi putni – viņi regulāri viens otru nomaina. Domāju, lasītājam būs interesanti uzzināt – tēviņa perējamais laiks vienmēr iekrīt dienas vidū. Raksturīgi – lai demonstrētu savu gatavību pārņemt no laulenes rūpes par dējumu, balodis allaž to paziņo, dobuma priekšā dažas reizes paklusām burbuļojoši iedūdodamies: uru–uru.
Starp citu, baložiem abi vecāki pārmaiņus ne tikvien perē olas, bet sākumā arī silda izšķīlušos mazuļus, kamēr tie vēl pavisam kusli, un pārmaiņus arī ēdina viņus ar savās guzās pārstrādājušos barību – «putna pienu». Ornitologi stāsta gadījumus – ja kāds no pieaugušajiem baložiem ligzdošanas laikā aiziet bojā, tad dzīvs palikušais putns (tas var būt arī tēviņš) viens pats izperē un izbaro mazuļus.
Vienalga – viena vai abu vecāku loloti – nepilnu mēnesi pēc izšķilšanās jaunuļi ir kļuvuši pilnīgi lidspējīgi un pamet bērnistabu – izlido no dobuma. Tomēr vēl kādu laiciņu pēc tam viņi tiek radītāju pieskatīti un mācīti.
Lai būtu drošāk, beidzoties vairošanās sezonai, meža baloži mēdz apvienoties pulciņos un kopīgi meklēt ēdmaņu tīrumos. Visi baloži, ieskaitot meža baložus, ir tipiski dažādu augu sēklu ēdāji. Barību viņi iegūst galvenokārt uz zemes.
Zilganpelēkais retums
Meža balodis ir pie mums visretāk sastopamais baložveidīgs putnu kārtas pārstāvis. Savulaik viņš iekļauts Latvijas Sarkanajā grāmatā – tās 1. kategorijā, kurā apvienotas iznīkstošās dzīvnieku sugas. Meža balodis ierakstīts arī citu Eiropas valstu Sarkanajās grāmatās. Tātad tiek uzskatīts par iznīkstošu? Par stāvokli Latvijā, samērojot ar citām baložveidīgo sugām, iebildumu nav: meža baložu populācija pie mums tiešām ir relatīvi mazskaitlīgākā. Taču, ja ne ar ko nesalīdzina, uzdrošinos teikt, ka vismaz Kurzemes mežos meža baložu vēl ir gana daudz. Ja vien netrūkst patiesas vēlmes kādu no tiem ieraudzīt vai saklausīt, cilvēkam nudien nav jābūt laimes luteklim. Jāprot tikai putnu pazīt. Tādēļ pieļauju, ka, stāstījumu beidzot, daži sausi teikumi par meža baloža izskatu varētu būt īsti vietā.
Meža balodis ir mājas baloža izejformai – klinšu balodim – gan izskata, gan izmēra ziņā samērā līdzīgs putns: pamatā zilganpelēki apspalvots, ar melnu astes galu, ar melniem spārnu galiem un ar vieglu spīdumu kakla sānos; tumšacains; ar dzeltensārtu, īsu, kumpnāsainu knābi; ar sārtām kājām, vidēji 33 cm garš; apmēram 300 g viegls.
Dzimumdimorfisma jeb labi saskatāmu ārēju atšķirības pazīmju starp tēviņu un mātīti meža balodim nav. Jaunajiem (pirmā gada) putniem atšķirībā no vecajiem ir blāvāks apspalvojums un pelēkbrūns (nevis dzeltensārts) knābis.
Tev patiks šie raksti
