Es arī tūlīt tikšu pie mīnusu kaudzes, bet ir ko teikt šajā sakarā, pa cik pēdējā laikā izslavētais Parādnieka kungs tik ļoti runā par to, ka sievietei pirms aborta veikšanas, obligāti jāapmeklē psihiatrs. Tādi tipi kā viņš manī rada vēl lielāku riebumu pret tiem, kuri, līdzīgi kā viņš, uzskata, ka aborts ir grēks. Grēks ir laist pasaulē bērnu, kuram nekad nebūs pilnvērtīga dzīve! Šeit es nerunāju par šo meiteni vai citiem cilvēkiem, kuriem ir iedzimts kāds defekts, ir slimība u.tml., taču kuru smadzenes funkcionē un viņš nav, atvainojos, dārzenis. Taču es nekad mūžā nesapratīšu cik egoistiskiem vecākiem jābūt un cik ļoti jāienīst savs bērns, lai laistu pasaulē bērnu, kurš nekad nespēs normāli funkcionēt kā cilvēks. Daudzi runā par to, ka vecāki mīlestības dēļ izvēlas laist pasaulē šādu bērnu. Nē, tā nav mīlestība. Tas ir mazohisms pašam pret sevi un milzīgs sadisms pret bērnu. Nespēju iedomāties cik slimam jābūt, lai spētu mierīgi noskatīties uz pilnīgi atpalikušu, kustēties, runāt, domāt nespējīgu bērnu, un ne mirkli neienāktu prātā doma par to, cik ļoti šis bērns tiek mocīts.
Tieši pirms dažām dienām lasīju par ģimeni, kurai piedzima meitene bez acīm. Nu forši. Ko tālāk? Ieliks stikla actiņas un būs maza lellīte. Jūsuprāt, abortu pretinieki, tas ir normāli? Tā ir mīlestība - lūkoties uz savu bērnu bez acīm, saprast, ka viņš nekad nespēs normāli ne dzīvot, ne strādāt? Tas ir sadisms augstākajā pakāpē, kas, manuprāt, ir vēl lielāks grēks kā slepkavība (kā jums tīk saukt abortu).