Medmāsa no elles119

Pateicoties viņas aktivitātei, ar laiku Džounsai tika ļauts aprūpēt tikai bērnus smagākajā veselības stāvoklī, pēc kā medmāsa darba laikā burtiski sāka starot un bija redzams, ka viņa gūst baudu katru reizi, kad kāds no bērniem bija zaudējis cīņu ar nāvi. Apkopjot līķi, viņa dziedāja tam šūpuļdziesmas un vienmēr lūdza atļauju nogādāt ķermeni uz morgu, kur Dženīna palika pie tā uz ilgāku laiku. Un tomēr pat pēc vairākiem līdzīgiem nāves gadījumiem ārsti nodomāja, ka tā ir tikai ļauna sakritība, ka bērni ļoti bieži mirst tieši Džounsas maiņas laikā starp 15:00 un 23:00. Kā izrādījas vēlāk, tā bija viņu lielākā kļūda, kas maksāja mazu bērnu dzīvības. Tāpat liktenīga bija brīva pieeja medikamentu skapim, kuru bieži vien izmantoja arī Džounsa. Visos medmāsu semināros Džounsa pārsteidza ar neskaitāmiem uzkrītošiem jautājumiem par to kā pareizi un kā nepareizi pievienot sistēmu, kādi ir vēlamie un nevēlamie medikamenti, kādi ir medikamentu blakusefekti un citi aizdomīgi jautājumi.

Aizvien biežāk laikā starp 15:00 un 23:00 negaidītisāka mirt bērni, kuri nemaz neatradās tik smagā stāvoklī. Kad bija nepieciešama mākslīgā elpināšana vai cita atdzīvināšanas procedūra, viņa vienmēr bija pirmā, kura aprūpēja pacientu. Vienā divu nedēļu periodā šīs medmāsas maiņas laikā mira pat 7 bērni. Viņas kolēģi sākumā, vien ļauni jokojot, nosauca Džounsas maiņu par „Nāves maiņu”. Dženīnai, šķiet, ka baudu sagādāja pat izsaukt vecākus, lai paziņotu, ka viņu bērns ir miris. Tiklīdz parādījās aizdomas, ka kāds no pacientiem varētu mirt, Dženīna bija klāt un it kā aprūpējot pacientu, nepameta ne uz brīdi, jo vēlējās redzēt bērna mokas un pēdējās dzīves stundas.

Kad uz slimnīcu tika nogādāts sešus mēnešus vecs puika Hosē Antonio Floress ar pierastiem maza bērna simptomiem – temperatūru, vemšanu un caureju, viņš tika atstāts Džounsas aprūpē. Drīz vien bērnam sākās neizskaidrojamas lēkmes un sirds problēmas. Ārstiem izdevās bērnu glābt un savest viņa veselības stāvokli kārtībā līdz... nākamās dienas 15:00. Zēnam atkal sākās deguna asiņošana un lēkmes. Nākamajā rītā zēns mira. Iemesls: nezināms. Kad nodaļas galvenais ārsts uzsāka nopietnāku izmeklēšanu, izrādījās, ka daudziem bērniem ir konstatēta heparīna medikamenta pārdozēšana.

Kamēr heparīna izmantošana tika vērota rūpīgāk, pēc 11 mēnešus vecā Džošua Soijera nāves viņa organismā tika konstatēts toksisks dilantīna daudzums. Bija skaidrs, ka kāds mediķis bija palīdzējis zēnam nomirt. Visas aizdomas krita uz Džounsu, zēna vecāki pat apliecināja, ka īsi pirms bērna nāves Džounsa viņiem pateikusi, ka labāk būs, ja zēns nomirs, jo viņa smadzenes ir nopietni bojātas un viņam tāpat draud garīgas problēmas. Viss norādīja uz Džounsas vainu, bet atkal par viņu iestājās vecākā medmāsa Belko, kura aizstāvēja viņu un apstiprināja augsto profesionalitāti darbā. Džounsas darbības bija neaizskaramas. Bērni viņas maiņā turpināja mirt viens pēc otra, līdz kāds ārsts paziņoja, ka medmāsas skapītī atradis pamācību kā ievadīt heparīnu, neatstājot dūriena pēdas. Ārkārtas sēdē tika lemts atlaist no darba vairākas medmāsas, to skaitā arī Dženīnu Džounsu.

Neskatoties uz visiem šiem notikumiem, viena no atlaistajām medmāsam atvēra privāto bērnu klīniku Kerrvillē, Teksasā, uzaicinot tajā strādāt arī Džounsu, jo uzskatīja, ka viņa ir nepatiesi apvainota. Ieradās pirmais klīnikas pacients. 1982. gada 17. septembrī Petija Makklenana atveda savu tikai 8 mēnešus veco meitiņu Čelsiju. Meitenītei bija tikai neliela apaukstēšanās, kas neradīja briesmas dzīvībai. Pēkšņi Džounsa izskreja no palātas un paziņoja, ka meitenīte beigusi elpot. Viņa ātri uzvilka Čelsijai skābekļa masku un brīnumainā kārtā meitene izdzīvoja. Māte bija neizsakāmi pateicīga, bet Džounsas labā slava izplatījas pa visu pilsetu. Kā izrādījās, tas bija zvērīgās medmāsas slazds, lai pievilinātu sev jaunus upurus. Turpmako nepilnu divu gadu laikā turpinājās mīklaini bērnu nāves gadījumi.

Kādu dienu Čelsijas māte atkal atveda meitiņu uz klīniku uz parastām pārbaudēm un, uzticoties Džounsai, nodeva bērnu tieši viņai. Par spīti tam, ka bija paredzēts veikt elementāru veselības pārbaudi, Džounsa izdarīja meitenītei injekciju, pēc kuras Čelsijai sākās grūtības elpot. Lai arī mate pieprasīja pārtraukt injekcijas, Džounsa paspēja bērna mātes acu priekšā veikt vēl vienu, pēc kuras meitenei elpošana kļuva vēl smagaka. Pašas Dzounsas acīs bijis redzams ļaunums, niknums un viņa atradusies kā transa stāvoklī, murminot dīvainus tekstus. Novārgušais bērns tika nekavējoties aizvests uz tuvāko lielāko slimnīcu , kur pēc 20 minūtēm meitenes sirds apstājās. Šokējoši, bet parastu bērna veselības pārbaudi Džounsa atkal bija pārvērtusi traģiskā bērna nāvē.

Šim murgam punkts tika pielikts vien 1984. gada 15. februārī, kad pēc pietiekamu pierādījumu savākšanas tiesa izskatīja 47 bērnu nāves gadījumus, kuros aizdomās tika turēta Džounsa. Viņa tika atzīta par vainīgu, saņemot 159 gadu cietumsodu.