Ir punkti, kuriem varu piekrist, taču ir arī lietas, kuras citās pilsētās ir vēl kaitinošākas kā Rīgā.
Pati esmu dzimusi un augusi nelielā Latvijas pilsētā un teikšu tā, ka tā sajūta, ka visi uz tevi lūr, ir izteiktāka tieši mazās pilsētās. Jā, Rīgā cilvēki reizēm skatās, bet lielajās masās to tā neievēroju kā mirkļos, kad aizbraucu apciemot dzimto pusi. Tur visi viens otru pazīst, tad nu iebraucējs tiek aplūkots no galvas līdz kājām, viens otram aiz muguras sačukstas. Liela daļa jauniešu (kuri nav pārcēlušies vai devušies studēt) deldē soliņus pie daudzstāvu mājām, pēc iknedēļas klubiņa apmeklējuma viens otram skaidro savu taisnību ar dūru palīdzību. Apkārt ir desmitiem jauno (šī vārda tiešākajā nozīmē) māmiņu, kuras uzskata, ka cigarete + bērnu rati viņas krāšņo, bet trotuāra daļa paredzēta tikai viņām. Brīvdienu vakaros uz ielām parādās kapeiku diedelētāji, kuri sūc divlitrīgos aliņus uz atlaidēm, ir arī pietiekami daudz krievvalodīgo un čigānu, kuriem pieder pašiem sava pilsētas daļa, kurā, ja nav palaimējies, esi iespēris kāju nezinot par to, ka veiksmīga tikšana ārā no viņu zonas ir laimes spēle.
Un es nerunāju par kaut kādu mazpilsētu vai Latgales daļu pie Krievijas robežas, bet it kā sakoptu un klusu pilsētu Latvijas centrālajā daļā. No malas jau tas priekšstats neliekas tāds kāds tas paveras tiem, kuri konkrētajā vietā dzīvo. Tieši tāpēc dzīve Rīgā man joprojām liekas rožaina. Protams, ir savas ēnas puses, taču ar šo visu gribu pateikt tikai to, ka ne jau tikai Rīga vienmēr ir tas lielais bubulis.