Ļaunākie, šobrīd pie varas esošie diktatori pasaulē51

Ilhams Alijevs (Azerbeidžāna)

Ilhams Alijevs ir bijis Azerbeidžānas prezidents kopš stāšanās amatā 2003. gadā. Kopš tā laika viņš ir ticis pārvēlēts amatā četras reizes, bet izmaiņas Azerbaidžānas konstitūcijā ir novedušas pie tā, ka viņa administrācija ir izpelnījusies Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas (PACE) un citu vēlēšanu pārbaudes iestāžu uzmanību. Pirms savām trešajām vēlēšanās 2008. gadā, Alijevs sarīkoja referendumu, kurā tika atcelti prezidenta pilnvaru termiņa limiti, tādējādi pārkāpjot gan Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, gan Azerbaidžānas konstitūciju. Situācija vēl vairāk pasliktinājās 2013. gadā, pateicoties viedtālruņu aplikācijai, kas izstrādāta, lai reāllaikā parādītu balsu skaitīšanu. Tā vietā, lai parādītu balsu skaitīšanu, aplikācija nejauši parādīja vēlēšanu rezultātus... pirms balsošana vispār bija sākusies. Amnesty International iesaistījās, un valstis visā pasaulē nosodīja šo procesu, bet amatu viņš ieguva tikuntā. Viņš atkal uzvarēja 2018.gadā, bet tikai daži uzskata, ka tās bija godīgas un brīvas vēlēšanas, tāpat kā visas iepriekšējās. Papildus tam, 2012. gadā Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas uzraudzības projekts (OCCRP) atzina Alijevu par "gada korumpētāju". Cilvēktiesību aktīvisti apsūdz Alijevu, ka viņš izvērsis represijas pret opozīciju un centies apslāpēt katru neapmierinātības izpausmi ar represīviem likumiem, cenzūru, soda sankcijām un uzbrukumiem žurnālistiem. Turklāt viņa administrācijas korumpētība ir nesusi milzīgu finansiālu labumu viņa ģimenei, vairāku miljonu dolāru apmērā.

Nikolass Maduro (Venecuēla)

Nikolass Maduro Moross ir pašreizējais Venecuēlas prezidents, kurš pārņēma prezidenta amatu pēc sava priekšgājēja Hugo Čavesa nāves. Čavess savas varas laikā pārveidoja Venecuēlas valdību par diktatūru, 1999. gadā nacionalizējot praktiski visu iespējamo, izdodot jaunu satversmi, ar ko kļuva zināms visā pasaulē. Kopš tā laikā Venecuēlā efektīvi tika īstenota diktatūras politika, tāpēc autoritārās valdības sistēmas turpināšana no Maduro puses nevienu nepārsteidza. Maduro nav vienkārši diktators: viņš ir ļoti slikts diktators, kurš ir vadījis valsti, novedot to līdz vienai no lielākajām ekonomiskajām krīzēm Rietumu puslodes vēsturē. Inflācijas rādītājs strauji pieauga, kamēr ikdienas patēriņa preču un dažādu citu preču apjomi visā valstī samazinājās. Tas ir novedis pie milzīga skaita badā un ar nepietiekamu uzturu dzīvojošu iedzīvotāju, kuri savu situāciju dēvē par „Maduro diētu”. Pārtikas trūkums ir tikai viena no problēmām, jo korupcijas un šausmīgās ekonomikas politikas dēļ 2018. gada augustā Venecuēlas nacionālā valūta - bolivārs, piedzīvoja devalvāciju 95% apmērā un valsts valūta tika piesaistīta  kriptovalūtai. Tajā pašā laikā Maduro ir kārtīgi paēdis un dzīvo kā karalis.

Isajass Afverki (Eritreja)

Cīnoties par neatkarību no Etiopijas, eritrejieši bija cerējuši uz neatkarīgu valsti ar demokrātisku režīmu, taču tā vietā pie varas nāca EFAK ar autoritāro Afverki priekšgalā. Viņš valstī nostiprināja vienpartiju sistēmu, koncentrējot likumdošanas, tiesu varu un izpildvaru savās rokās. Lai nostiprinātu autoritāro režīmu, valstī eksistē tikai viens televīzijas kanāls, ERI-TV, un viens laikraksts - abi minētie mediji ir valdības kontrolēti. Opozīcija, kritika un mediju/runas brīvība valstī nav pieļauta, kā arī valdība bieži noraida vīzu pieteikumus ārvalstu žurnālistiem. Eritrejiešiem ir atņemtas ne tikai runas un pulcēšanās brīvības, bet arī pārvietošanās brīvība – cilvēkiem ir nepieciešamas valdības atļaujas, lai dotos uz citu pilsētu, nemaz nerunājot par došanos uz kādu no kaimiņvalstīm vai tālāku reģiona valsti. Pirmo neatkarības gadu laikā Eritreja un tās kaimiņvalstis veicināja diplomātisko un ekonomisko sadarbību – tika parakstīti divpusējās tirdzniecības līgumi, Eritreja sniedza Etiopijai piekļuvi ostām, kuras tika izmantotas kā importa un eksporta ceļi, kā arī tika veicināta drošības un aizsardzības sadarbība. Sākotnēji varēja šķist, ka kaimiņvalstis, neskatoties uz pretrunīgo vēstures attīstības gaitu, būs spējīgas īstenot veiksmīgu divpusējo sadarbību, taču 1998. gadā Eritreja uzsāka robežkaru ar Etiopiju par Badmes pilsētu. Karš ilga divus gadus un tā ietvaros bojā gāja aptuveni 80000 - 100000 cilvēku. Paralēli naida kurināšanai ar Etiopiju, Eritreja iesaistījās bruņotos konfliktos arī ar citām tās kaimiņvalstīm – Sudānu, Džibutiju un arī Jemenu par vairākām salām Sarkanajā jūrā. Jau kopš neatkarības pasludināšanas valstī tika ieviests obligātais militārais dienests visiem valsts iedzīvotājiem. Sākotnēji karaklausības ilgums bija 18 mēneši, taču, sekojot robežkaram ar Etiopiju un “pieaugošajiem” draudiem no kaimiņvalstīm, karaklausība kļuvusi neierobežota un cilvēki militārajā dienestā ir spiesti pavadīt visu savu dzīvi. Dienesta ietvaros cilvēki veic brīvprātīgo darbu valsts labā, piemēram, strādājot rūpniecības, raktuvēs un labākajā gadījumā par veikto darbu valsts labā saņemot 30 EUR mēnesī. Eritreja ir viena no militarizētākajām valstīm pasaulē un dzīves apstākļi valstī ir tik nežēlīgi, ka Āfrikas un Eiropas Savienības valstīs migrantiem no Eritrejas tiek piešķirts bēgļa statuss, neskatoties uz to, ka valsts iekšienē nenotiek karadarbība. 2014. gada jūnijā Apvienoto nāciju organizācija atzina Afverki un viņa partiju par vainīgu cilvēktiesību pārkāpumos, paziņojot, ka Afverki ir uzscācis uz iebiedēšanas taktiku balstītu vardarbības kampaņu pret savu tautu un tas var tikt pielīdzināts noziegumiem pret cilvēci.

Kims Čenuns (Ziemeļkoreja)

Kims Čenuns ir Ziemeļkorejas Tautas republikas trešais un pašreizējais līderis, kurš par tādu kļuva pēc sava tēva nāves 2011. gadā. Kopš kļūšanas par līderi, Kims ir konsolidējis varu, izpildot nāvessodu jebkuram, kurš ir paudis nepatiku pret viņa režīmu. Šo cilvēku skaitā ir arī vairāki Kima radinieki, kas agrāk bija tuvi viņa tēvam un viņa paša pusbrālim, kuru viņš nogalināja 2017. gadā Malaizijā. Tāpat kā viņa tēvs, viņš ir apsūdzēts šausminošos noziegumos pret cilvēci, kas ietver tūkstošiem viņa tautiešu ieslodzīšanu. Valsts politika, kas sastāv gan no spēcīga nacionālisma gan izolācijas, ir izraisījusi pārtikas trūkumu un plaša apmēra badu. Kima priekšgājēju ieviestā politika ietver „Triju paaudžu sodīšanu”, kas nosaka ieslodzījumu trīs paaudzēs, ja tiek veikts noziegums pret valsti. Noziegumu pret valsti sarakstā ietilpst arī putekļu nenoslaucīšana no Lielā Vadoņa portreta. Nozieguma pret valsti veikšanas gadījumā mūža ieslodzījums tiek piespriests vainīgajai personai, tās bērniem un mazbērniem. Turklāt Ziemeļkorejā pastāv tikai valsts kontrolēti plašsaziņas līdzekļi, savukārt, ārvalstu pārraides ir pilnībā aizliegtas. Iedzīvotājiem nav atļauts brīvi pārvietoties savas valsts robežās, sekošana reliģijai pārsvarā ir aizliegta tāpat kā starprasu attiecības, un militārpersonas darbojas nežēlīgi un neiecietīgi.

Redžeps Tajjips Erdogans (Turcija)

Turcija jau ilgu laiku bija uzskatīta par godīguma un brīvības principus ievērojošu demokrātisku valsti līdz 2014. gadā par valsts prezidentu kļuva Redžeps Tajips Erdogans. Kopš viņa ievēlēšanas nācija ir bijusi pakļauta demokrātijas principu attālināšanai, un Rietumu politikas zinātnes eksperti to vairs neuzskata par pilnvērtīgi demokrātisku valsti. Ir radušies vairāki nopietni jautājumi, kas saistīti ar Erdoganu un viņa pārstāvēto Tiesiskuma un attīstības partiju (AKP), tostarp pēc apvērsuma mēģinājuma 2014. gadā ir iegrožota militārā vara, ir īstenoti neskaitāmi politiskās attīrīšanas pasākumi kā rezultātā ieslodzījumā visā valsts teritorijā atrodas tūkstošiem cilvēku, politiskie oponenti ir apcietināti, preses brīvība ir apspiesta, turklāt ir paplašināta Erdogana izpildvara, maksimāli mazinot prezidenta pakļautību. Erdogana valdība ir apsūdzēta dažādos cilvēktiesību pārkāpumos, kas, šķiet, ir primāri pakārtoti tam, lai noturētu Erdoganu pie varas. Laika posmā no 2016. līdz 2017. gadam ieslodzījumā nonāca lielāks skaits žurnālistu nekā jebkurā citā pasaules valstī, kas norāda, ka prezidents nevēlas redzēt brīvu un godīgu viņa īstenoto darbību atspoguļojumu. 2018. gadā Erdogans vispārējās vēlēšanās, ko tikai reti cilvēki uzskata par notikušām saskaņā ar brīvas gribas, godīguma un likumības principiem, tika atkārtoti ievēlēts valsts prezidenta amatā. Šķiet, ka pašreiz krīze Turcijā padziļinās, un nav saskatāmas pazīmes tam, ka situācija tuvākajā nākotnē varētu uzlaboties.

Bašars al Asads (Sīrija)

Bašars Hafīzs al Asads ir bijis Sīrijas prezidenta amatā kopš sava tēva - iepriekšējā prezidenta, nāves 2000. gadā. Lai gan viņš tika "ievēlēts" amatā, tas vairāk līdzinājās referendumam, un nebija nekādu iespēju, ka viņš neiegūs šo darbu. Nākamajā referendumā, kas notika 2007. gadā Asads saņēma 97,6 % balsu, kas bija kritums par 2,1% pēc iepriekšējā 2000. gadā (99,7%). Sākotnēji tiks uzskatīts, ka Asads būs reformators, bet pēc viņa bargajām represijām pret protestētājiem Arābu pavasara laikā, 2010. viņa nācija uzsāka asiņainu un nežēlīgu pilsoņu karu. Asada un viņa režīma rīcība Sīrijas pilsoņu kara laikā ir novedusi pie Apvienoto Nāciju Organizācijas virzītām apsūdzībām par kara noziegumiem. 2014. gadā Starptautiskajā krimināltiesā tika nodots valdības amatpersonu (tostarp Asada), kā arī daźu nemiernieku apsūdzību saraksts. Šajā sarakstā bija apsūdzības "noziegumos pret cilvēci" par zarīna gāzes un citu ķīmisko ieroču izmantošanu pret civiliedzīvotājiem un nemierniekiem visā valstī. Tūkstošiem cilvēku tika saņemti gūstā, bet tikai retais atgriezās mājās. Apsūdzības par spīdzināšanu ir plaši izplatītas, un pilns Asada zvērību saraksts atgādina par tām, ko iepriekšēja gadsimtā pastrādāja Serbijas Slobodans Miloševičs vai Libērijas Čārlzs Teilors.

Omārs el Bešīrs (Sudāna)

Omārs Hassans Ahmads el Bešīrs ir Sudānas prezidents un Nacionālās kongresa partijas līderis. Viņš pārņēma varu valstī 1989. gadā, esot militāra apvērsuma pret Sadika el Mahdī demokrātiski ievēlēto administrāciju līderis, vēlāk izsūtot el Mahdī no valsts. Lai gan el Bešīrs jau vairākkārt ir pārvēlēts prezidenta amatā, viņam jāsamierinās ar nepagodinošu statusu kā vienīgajam pašreizējam valsts prezidentam, kuru ir apsūdzējusi Starptautiskā Krimināltiesa (SKT). El Bešīrs tika apsūdzēts pēc masu slepkavošanas, izvarošanas, spīdzināšanas un izlaupīšanas kampaņas pret Dārfūras reģiona civiliedzīvotājiem, kuras rezultātā izvērsās plašs genocīds. Dārfūras konflikta laikā tika nogalināti 200 000 - 400 000 cilvēku, lielākoties šajos notikumos vainojot tieši el Bešīru un viņa administrāciju. Turklāt, pamatojoties uz aplēsēm, 2,5 miljoni cilvēku ir pārvietoti bēgļu statusā. 2018. gadā Sudānai tika uzrādīta SKT apsūdzība par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem saistībā ar Dārfūras reģionu. Sudāna ignorēja SKT izdoto orderi, atsakoties atzīt SKT darbības par likumīgām. 2010. gadā tika iesniegts atkārtots orderis, taču arī tas tika ignorēts. Maz ticams, ka el Bešīra prezidenta amats varētu sašķobīties, ja vien viņš no tā neatkāpsies pats vai nebūs spiests to pamest tādas pašas radikālas rīcības rezultātā, kādā viņš ieguva varu - notiekot valsts apvērsumam.