Nav noslēpums, ka mūsdienu sabiedrībā, kad narkotiskās vielas varētu šķist, ka ir pieejamas uz katra stūra, narkotisko vielu atkarība ir diezgan aktuāla problēma. Tā iepsējams nav gluži lieta, par kuru tiek runāts uz katra stūra, bet apkārtējā vidē netrūkst cilvēku, kuri ir iegrimuši apreibinošo vielu skavās, tērējot neiedomājamu apjomu naudas jaunām un jaunām devām, tādējādi pazaudējot realitātes sajūtu, draugus, darbus un pat pajumti.. un tā pamazām, pamazām no strādājoša cilvēka var pārtapt par bezpajumtnieku-narkomānu, kuram nav kur dzīvot un nav ko durt, jo iztikas līdzekļi kabatā paši nekrīt.
Ekonomiskais stāvoklis arī mēdz ar mums izspēlēt ļaunu joku - vēl vakar Tev bija labs darbs, baroji bērnus, pirki bērniem jaunas drēbīte,s bet sodien vairs nav nekā - esi palicis viens ar bērnu, bez darba, bez naudas, bet pajumtes.. bet kaut kā ir jādzīvo, kaut kā ir jāēd, bet kā?
Un tad rodas jautājums - kurš šajā situācijā ir vairāk pelnījis labdarību no apkārtējās sabiedrības? Vientuļais tēvs-bezpajumtnieks vai bezpajumtnieks-narkomāns?
