85% no visām tirdzniecībā nonākošām kažokādām mūsdienās tiek iegūtas kažokzvēru audzētavās. Visbiežāk kažokādu ieguvei tiek audzētas ūdeles, lapsas, šinšillas, kā arī mazākos apjomos jenotsuņi, truši un citi dzīvnieki. Dažviet pasaulē, īpaši Āzijas valstīs, kažokādas iegūst arī no suņiem un kaķiem. Lielākā ūdeļu audzētājvalsts ir Dānija (15 miljonu ūdeļu ādu 2011.gadā), bet lapsu — Somija (1,8 miljoni lapsu ādu 2011.gadā). Kopumā 2011.gadā kažokādu ieguvei pasaulē tika nogalināti apmēram 57 miljoni ūdeļu un lapsu.
Kažokādu dzīvnieki1
13
0
Kažozkvēru dzīve: nepārtraukts stress un ciešanas
Lielākā daļa kažokādām audzēto dzīvnieku ir nedomesticētas (nepieradinātas) sugas, kam saglabājušās izteiktas savvaļas dzīvnieku īpašības un instinkti, tāpēc turēšana šauros būros rada šiem dzīvniekiem nepārtrauktas fiziskas un garīgas ciešanas. Dabiskajā vidē lapsas un ūdeles ir kustīgi un sociāli dzīvnieki, kas apdzīvo plašas teritorijas, veido savstarpējās attiecības, ko kažokzvēru audzētavās nav iespējams nodrošināt, lai kā arī netiktu uzlaboti dzīvnieku turēšanas apstākļi, palielinot būrus un tamlīdzīgi. Piemēram, pētījumi apliecina, ka lapsām būtu vajadzīgi plaši aploki, bet ūdelēm vajadzētu nodrošināt iespēju kāpelēt, materiālus, ar ko spēlēties, un ūdeni.
Taču audzētavās kažokzvēri parasti tiek turēti nelielos dzelzs krātiņos ar dzelzs vai režģu grīdām, kas izvietoti garās rindās. Visiem dzīvniekiem būtu vajadzīgas guļvietu kastes, tomēr tās bieži vien tiek nodrošinātas tikai mātītēm, kas tiek izmantotas dzīvnieku pavairošanai. Ūdeles savvaļā daudz izmanto ūdeni, bet audzētavās tām parasti ūdens ir pieejams tikai dzeršanai. Lapsas, kas savvaļā dzīvo baros, tiek turētas atsevišķos krātiņos un cieši blakus citiem dzīvniekiem, savukārt ūdeles, kas ir individuālisti ar izteiktu teritorijas sargāšanas instinktu, kažokzvēru audzētavās tiek turētas pa vairākām vienā būrī.
Lielās audzētavās tiek turēti tūkstošiem dzīvnieku, līdz ar to uzraugošo inspektoru pārbaudes šādās audzētavās nenodrošina pietiekamu kontroli.
Tāpēc dzīvnieki kažokzvēru audzētavās masveidīgi cieš no uzvedības un veselības problēmām. Ļoti daudziem no viņiem vērojama apātija vai stereotipiska uzvedība - vienmuļas kustības, piemēram, skraidīšana šurpu turpu, galvas šūpošana, būra skrāpēšana un tamlīdzīgi. Tās ir sekas nepārtrauktajam stresam, ko izjūt dzīvnieki, nespējot dzīvot atbilstoši savām fiziskajām vajadzībām un instinktiem. Bieži vērojama pašsakropļošanās, kanibālisms, mazuļu apēšana. Zviedrijā un Somijā aprēķināts, ka līdz 30% lapsu mazuļu iet bojā līdz to atdalīšanai no mātes. Tāpat nepietiekamās veterinārās aprūpes un uzraudzības dēļ kažokzvēri bieži cieš no dažādām slimībām un ievainojumiem.
Atļautas vairākas kažokzvēru nogalināšanas metodes. Dzīvnieki tiek nogalināti turpat audzētavā. Ūdeles parasti tiek noindētas ar ogļskābo gāzi vai tvana gāzi, kas izraisa ilgstošu un ciešanu pilnu nāvi. Lapsas bieži vien tiek nogalinātas ar elektrību, vienu vadu ievietojot mutē, bet otru - anālajā atverē.
Kažokādu industrija
Viena no industrijas lielvalstīm ir Ķīna, kur ik gadu nogalina aptuveni 12 miljonus kažokzvēru. Kažokzvēru audzētājus šajā valstī neierobežo nekādi labturības noteikumi, un dzīvniekiem ādu mēdz novilkt, vēl dzīviem esot.
Eiropā 2011. gadā darbojās 7200 kažokzvēru audzētāju. Kažokādu industrijas lielvalstis Eiropā ir Somija, Dānija, Nīderlande un Zviedrija, kā arī Baltijas valstis. Lielākie ražotāji ārpus ES ir ASV, Krievija, Ukraina, Kanāda, Ķīna un Norvēģija. Ievērojams kažokādu daudzums tiek saražots arī Islandē un Argentīnā.
Pieprasījums pēc kažokādām attīstītajās valstīs pakāpeniski samazinās, jo aizvien vairāk patērētāju jūt nepatiku pret kažokādu valkāšanu, tā kā tās tiek iegūtas ar nežēlīgām metodēm, nespējot nodrošināt dzīvnieku fizioloģiskās un psiholoģiskās vajadzības. Turklāt pieaug sabiedrības izpratne par to, ka kažokādas mūsdienās ir tikai greznuma priekšmets, nevis nepieciešamība, un nav pieļaujama miljoniem dzīvnieku spīdzināšana, ražojot bēc būtības nevajadzīgu produktu.
Tomēr kažokādu industrija pasaulē joprojām ir milzīga un ekonomiski ietekmīga, piemēram Eiropā 2011.gadā audzētavās tika nodarbināti līdz 60 000 pilna laika darbinieku. Lielākais pieprasījums pēc kažokādu izstrādājumiem ir Tālo Austrumu valstīs un Krievijā.
Reklāma
Suņu un kaķu izmantošana kažokādu ieguvei
Katru gadu kažoku iegūšanai Āzijā tiek nogalināti aptuveni divi miljoni suņu un kaķu. Ķīnā, Korejā un Taizemē šie dzīvnieki tiek nežēlīgi nogalināti gaļas dēļ un āda tiek pārdota kažoku tirdzniecībā. Arī Filipīnās kaķi tiek nogalināti to kažokādu izmantošanai.
Tomēr vislielākais kaķu un suņu kažokādu un to produktu ražotājs un eksportētājs ir Ķīna. Daļa no dzīvniekiem tiek audzēti speciālās fermās, pārsvarā Ķīnas ziemeļos, kur vēsākais klimats „uzlabo” dzīvnieka kažoka kvalitāti un biezumu. Dzīvnieki tiek turēti un transportēti neiedomājami nežēlīgos apstākļos. No šīm ādām ražoti izstrādājumi, nereti ar viltotiem marķējumiem, tiek pārdoti arī Rietumu valstīs.
Ja kaķa vai suņa kažokāda ir trimēta, apgriezta vai krāsota, tā ir praktiski neatšķirama no ūdeles vai lapsas kažokādas. Kaķu un suņu āda tiek izmantota kažoku, paklāju, cimdu, cepuru, somiņu, mēteļu apkakļu un dzīvniekiem paredzēto rotaļlietu ražošanai, kā arī bungām un citiem mūzikas instrumentiem. Vienam mētelim ir nepieciešamas 24 kaķu ādas vai 10-12 suņu ādas. Šis skaitlis ir daudz lielāks, ja tiek izmantoti kaķēni vai kucēni.
Suņu un kaķu ādu un to izstrādājumu tirdzniecība kopš 2000.gada ir aizliegta ASV. Itālijā šāds aizliegums tika pieņemts 2002.gadā un Dānijā 2003.gada maijā. Francijā kaķu un suņu ādas un to produktu ievešana tika aizliegta 2003.gada novembrī un Beļģijā 2004.gada 4.janvārī stājās spēkā likums, aizliedzot kaķu, suņu un roņu ādu un to produktu importu. Grieķijā 2004.gadā tika apstiprināts jauns dzīvnieku aizsardzības likums, kas aizliedz suņu un kaķu audzēšanu to kažoka, ādas vai gaļas iegūšanai un farmaceitisku vai citu materiālu ražošanai.
Kopš 2008.gada 31.decembra suņu un kaķu ādu un to izstrādājumu imports, eksports un tirdzniecība ir aizliegta visā Eiropas Savienībā.
Kažokādu industrijas aizliegumi
Nacionālie likumi, kas regulē kažokzvēru audzēšanu, dažādās pasaules valstīs un ES dalībvalstīs ievērojami atšķiras, tomēr aizvien vairāk valstu izšķiras par pilnīgu kažokzvēru audzēšanas aizliegumu, atzīstot šīs nozares nespēju nodrošināt dzīvnieku labturību kaut cik pieņemamā līmenī.
Nīderlande 2012.gada 18.decembrī pieņēma vēsturisku lēmumu, nolemjot valstī aizliegt ūdeļu audzēšanu kažokādām. Tā kā jau iepriekš Nīderlandē bija aizliegta šinšillu un lapsu audzēšana ādu ieguvei, parlamenta lēmums nozīmē, ka pēc desmit gadu pārejas perioda, kas beigsies 2024.gadā, cietsirdīgā kažokādu industrija šajā valstī beigs pastāvēt. Īpaši nozīmīgs šis lēmums ir tādēļ, ka Nīderlande līdz šim bija trešais lielākais ūdeļādu ražotājs pasaulē, savukārt aizliegums pieņemts, balstoties tikai un vienīgi uz ētiskiem apsvērumiem.
Slovēnijas parlaments 7.martā nobalsoja par vairākiem būtiskiem grozījumiem dzīvnieku aizsardzības likumā, lai atbilstoši dzīvnieku fizioloģiskajām vajadzībām novērstu tiem nodarīto kaitējumu un ciešanas. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem Slovēnijā vairs nav atļauta dzīvnieku medīšana ar nolūku iegūt kažokādas, dzīvnieku audzēšana ādas un dūnu ieguvei, izmēģinājumi ar dzīvniekiem bez saskaņošanas ar ētikas komisiju, t.s. dzīvnieku rituālā nokaušana bez apdullināšanas, kā arī savvaļas dzīvnieku izmantošana cirkā un līdzīgos izklaides pasākumos.
Lielbritānijā jau 2000.gadā stājās spēkā likums, kas aizliedz kažokzvēru audzēšanu morālu apsvērumu dēļ, un līdz 2003.gada 1.janvārim visas ūdeļu audzētavas tika slēgtas.
Austrijā uz kažokzvēru audzētavām attiecas vispārējie dzīvnieku labturības likumi, kurus reģionālās valdības ievēro ļoti stingri. Līdz ar to kažokzvēru audzēšana valstī ir kļuvusi neekonomiska un Austrijā kopš 90.gadu beigām nav kažokzvēru audzētavu. Turklāt 2004.gadā apstiprinātais jaunais dzīvnieku labturības likums īpaši aizliedz dzīvnieku audzēšanu kažokādu ieguvei.
Itālijā 2008.gada 1.janvārī stājās spēkā ļoti stingrs likums par kažokzvēru labturību, padarot nozari nerentablu, tāpēc tā ir iznīkst.
Horvātijā likums par kažokzvēru audzēšanas aizliegumu tika pieņemts 2007. gadā, un tas pēc 10 gadu pakāpeniskas pārejas stāsies spēkā 2017.gada 1.janvārī.
Bosnijas un Hercegovinas parlamentā 2009. gadā, drīz pēc aizlieguma Horvātijā, tika pieņemts tāds pat likums par kažokzvēru audzēšanas aizliegumu ar pakāpenisku pāreju līdz 2018.gadam.
Arī Bulgārijā kažokzvēru audzēšana ir aizliegta.
Šveices likumos noteikti stingri kažokzvēru audzēšanas noteikumi, kuru dēļ šo dzīvnieku audzēšana ir nerentabla un valstī nav kažokzvēru audzētavu.
Dānijā 2009.gadā pieņemts likums par lapsu audzēšanas aizliegumu ar pakāpenisku pāreju līdz 2017.gadam, izņemot divas lapsu audzētavas, kuru īpašniekiem šī uzņēmējdarbība veido galvenos ienākumus — tiem audzētavu darbība jāizbeidz līdz 2023. gadam. Dānijā joprojām ir atļauta ūdeļu audzēšana kažokādu ieguvei.
Somijā valdības dekrēti attiecas uz audzētavu atrašanās vietu un sabiedrības veselības aspektiem. Tie arī nosaka krātiņu izmēru un to, ka dzīvniekiem jābūt guļvietai, skatu laukumiņam un rotaļlietām. Somijā tiek audzētas ūdeles, lapsas un seski. Savvaļas dzīvnieku gūstīšana kažokzvēru audzētavām tika aizliegta 1991.gadā.
Zviedrijā kažokzvēru audzētavām ir jāiegūst licence. 1995.gadā likums ieviesa daudz stingrākus nosacījumus lapsu audzēšanai, kas nozari padarīja neekonomisku un Zviedrijā lapsas kažokādām vairs neaudzē.
Vairākās Vācijas federālajās zemēs — Bavārijā, Hesenē, Ziemeļreinā-Vestfālenē un Šlēsvigā-Holšteinā — kažokzvēru audzēšana ir aizliegta. Pārējās federālajās zemēs kažokzvēru audzētavām nepieciešamas licences.
Luksemburgā nav nevienas kažokzvēru audzētavas.
Izraēlā izskatīšanā ir likumprojekts par kažokādu ievešanas un tirdzniecības aizliegumu. Ja šis likumprojekts tiks pieņemts, Izraēla būs pirmā valsts pasaulē, kurā būs aizliegta kažokādu tirdzniecība. Izņēmuma kārtā būs atļauts ievest lapsādas reliģisku iemeslu dēļ, jo tās tiek izmantotas ultraortodoksālo ebreju reliģiskajos svētku tērpos - cepurēs.
Eiropas Savienības prasības
Prasības, kas jāievēro kažokzvēru audzētājiem Eiropas Savienībā, ir noteiktas vispārējos ES normatīvajos aktos par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku labturību – Eiropas Savienības Konvencijā par lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzību un Padomes direktīvā 98/58/EC (1998. gada 20. jūlijs) par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību. Šie dokumenti nosaka minimālās lauksaimniecības dzīvnieku, tostarp kažokzvēru, aizsardzības prasības, piemēram, būru lielumu, minimālo aprīkojumu un citas. Direktīva paredz, ka ES dalībvalstīm jāievieš šīs minimālās prasības, taču tās var noteikt arī stingrākus noteikumus, kas ļauj dalībvalstīm pēc savas izvēles vai nu krietni ierobežot, vai arī vispār aizliegt dzīvnieku audzēšanu kažokādu ieguvei.
1990.gada oktobrī Eiropas konvencijas par audzēšanas nolūkos turētu dzīvnieku aizsardzību atbildīgā komiteja pieņēma Ieteikumus attiecībā uz kažokzvēriem, kas stājās spēkā 1991.gada novembrī. 1996.gadā tie tika pārskatīti. Pārskatītais teksts tika sastādīts līdz 1998.gada beigām un pieņemts 1999.gadā. Tas nosaka, ka savvaļā dzimušus dzīvniekus nevajadzētu turēt kažokzvēru audzētavās un ka nevienu dzīvnieku nevajadzētu audzēt viņa kažoka dēļ, ja netiek pildītas ieteikumos uzskaitītās prasības vai dzīvnieki pieder pie tādas sugas, kas nespēj adaptēties dzīvei gūstā, neizraisot labturības problēmas. Ieteikumos izklāstīti galvenie nosacījumi kažokzvēru audzēšanai un uzskaitītas īpašās prasības ūdeļu, sesku, lapsu, nutriju un šinšillu turēšanai. Tajā arī uzskaitītas humānas kažokzvēru nogalināšanas metodes.
Savukārt 2001.gada decembrī Eiropas Komisijas Dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības zinātniskā komiteja pieņēma ziņojumu par kažokzvēru labturību, iekļaujot ieteikumus par to, kā vajadzētu uzlabot kažokzvēru labturību audzētavās. Viens no ziņojuma secinājumiem ir, ka „pašreizējās kažokzvēru turēšanas sistēmas rada nopietnas problēmas visu sugu dzīvniekiem, kas tiek audzēti kažoku iegūšanai, tādēļ vajadzētu izstrādāt mājokļu sistēmas visu sugu dzīvniekiem, lai apmierinātu dzīvnieku vajadzības”. Ziņojumam tomēr nesekoja likumprojekti.
Reklāma
Kažokādu industrija Latvijā
Latvijā 2012.gadā darbojās septiņas lapsu un/vai ūdeļu audzētavas un aptuveni 25 šinšillu audzētavas, kurās 2012.gada pirmajā pusē bija reģistrēti 442 850 dzīvnieki. 2011.gadā kažokādu ieguvei tika nogalinātas 350 000 ūdeles, 9100 lapsas un 3088 šinšillas. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā kažokādu industrija Latvijā ir samazinājusies — vēl 1989. gadā 24 audzētavās nonāvēja 1 100 000 ūdeļu. 2011.gadā industrijā bija nodarbināti 400 cilvēku (mazāk par 0,05% no visiem valstī nodarbinātajiem), eksporta apjoms bija 5,6 miljoni latu, nodokļos nomaksāts ap 700 000 latu. 90% kažokādu realizētas Kopenhāgenas un Helsinku kažokādu izsolēs, galvenokārt uzpircējiem no Ķīnas un Krievijas.
2012.gada rudenī vairākās Latvijas kažozkvēru audzētavās tika slepeni nofilmēts videomateriāls, kas apliecināja, ka, līdzīgi kā citās valstīs, arī Latvijā kažokzvēru labturība netiek nodrošināta un dzīvnieki ir pakļauti ilgstošām, mokošām ciešanām. Balstoties uz šo materiālu, biedrība "Dzīvnieku brīvība" 2013.gada februārī uzsāka kampaņu "Kažokādas otra puse" ar mērķi panākt kažokzvēru audzēšanas aizliegumu Latvijā, līdzīgi kā tas ir izdarīts citās pasaules valstīs. Kampaņias rezultātā tika savākti 10 000 Latviijas iedzīvotāju paraksti par kažokzvēru ražošanas aizliegumu.
2013.gada janvārī 10 lielākās vides un dzīvnieku aizsardzības organizācijas apvienojās "Sabiedrībā pret kažokādām" ar mērķi panākt kažokādu industrijas aizliegumu.
Tev patiks šie raksti
