Nu sveiki 
Nu jau 21.daļa ir klāt, bet es no sākuma vēlētos pastāstīt jums kaut ko diezgan dīvainu 
Tātad, šonakt sapnī man parādījās Blūberijs, es pilnīgi nopietni 
Galvenais, ka es vispār nezinu, kā viņa patiesībā izskatās, bet mans prāts izveidoja viņu tādu, kāda viņa realitātē noteikti neizskatās, kaut gan, ko var zināt 
Joprojām domāju, kāpēc viņa atnāca pie manis sapnī... 
1. Man nesen piedzima meitiņa. Viņa bija ļoti gaidīts bērns. Nu vismaz es tā domāju. Un lūk, mēnesi atpakaļ uzzināju, ka esmu saslimusi ar STS. Vīrs zvēr, ka nav krāpis. Izveidoju viņa zvanu izdruku. Un redzu, ka manas grūtniecības pēdējos mēnešos viņš katru dienu regulāri sazvanījās ar savu bijušo. Nošaujiet visus, kuri nedomā par savu sievu un bērnu veselību, bet domā par to, kur lai iebāž savu mantību.
2. Man vienmēr likās, ka vīram maz interesē mūsu meita. Bet šis gadījums ir kronis visam. Viņš aizgāja viņai pakaļ uz dārziņu un atveda SVEŠU bērnu! Vienkārši tai meitenei bija tāda pati jaka, kā mūsu meitai. Vīrs atnāca, ieraudzīja pazīstamu jaku, iesēdināja ragaviņās, ieurbās telefonā un gāja uz mājām. Pusotru kilometru veda meiteni un PAT NEPASKATĪJĀS UZ VIŅU, pat liftā. Es vienkārši esmu šokā. Kāds tēvs ir manai meitai?
3. Bet mana problēma ir vecākos. Viņi vairākas reizes dienā pārmeklē manu istabu, pie tam absolūti nekautrējoties no tā. Vienkārši ienāk un sāk rakņāties ar vārdiem ''Mēs rūpējamies par tevi''. Nav tādas somas, kuru viņi neizrakņātu katru dienu. Pat grāmatas katru dienu ņem un pāršķirsta, nedod Dievs, es tur kaut ko slēpju. Bikšu kabatas man aizšuj(ar to jau samierinājos), bet nesen mamma aizšuva kabatas manai vējjakai! Staigāju kā ērms ar redzamiem diegiem. Tikko kā atnāku mājās, uzreiz aposta manas rokas un matus, ieskatās mutē, izģērbj, pa ceļam izmeklējot. Kad man pienāk ''tās dienas'', mamma gaida, kamēr es aiziešu uz tualeti, ienāk un skatās uz manām apakšbiksēm. Jā, jā, viņa skatās, kā es mainu paketes! Tas ir tik drausmīgs kauns. Ja es kaut ko iebildīšu- skandāls un frāze ''Es no tevis atsakos!'' Kaut gan šāda atteikšanās netraucē turpināt rakņāšanos. Visā mūsu dzīvoklī ir kameras, parastās standarta kameras, ne mini kameras. Izņēmums- vannasistaba un mana guļamistaba.
4. 15 gadu vecumā es iemīlējos savā vecākajā brālī, ilgi nedomājot, atzinos viņam. Domāju, padusmosies, pēc tam ieteiks kaut ko. Bet viņš atbildēja:''Mazulīt, es arī tevi mīlu''. Mums bija brīnišķīga vasara, mēs slēpāmies no visas pasaules, staigājām pa naksnīgo pilsētu, tā bija mīlestība, par kuru raksta grāmatās. Bet pēc tam viņš aizbrauca mācīties uz Sanktpēterburgu. Speciāli, tāpēc ka nākotnes mums nebija. Šķirties bija ļoti grūti. Apsolījām viens otram vairs nekad neredzēties, un to, ka rakstīsim viens otram reizi mēnesī papīra vēstules. Ja kāds pārstās mīlēt, tad vienkārši pārtrauks rakstīt. Nesen mēs ar vecākiem pārkārtojām vecos papīrus. Un starp tiem papīriem bija dokuments par brāļa adopciju. Viņa miesīgie vecāki bija manu vecāku draugi. Viņi gāja bojā, kad viņam bija 7 mēneši. Es sēžu un raudu, jo tieši šomēnes viņš man neatrakstīja. Kāpēc mēs nepārkārtojām šos stulbos papīrus mēnesi ātrāk, vai gadu, vai, vēl labāk, 5 gadus. Vai vienkārši nekad viņus nepārkārtotu. Es nevaru dzīvot, zinot, ka visu šo laiku mēs varējām būt kopā, un ka viss šis laiks ir vējā.
5. Nekad nebiju resna. Pie garuma 1.70 nekad nesvēru vairāk par 45 kg. Draudzenes neslēpa skaudību, puiši neapdalīja ar uzmanību, tikai mamma un vecmamma centās mani piebarot. Pusgadu atpakaļ man uzradās nereāla apetīte. Rīt gribējās visu laiku, no bada sajūtas nevarēju gulēt, un jo vairāk ēdu, jo vairāk gribējās ēst. Redzēju, ka pieņemos svarā, bet diētas nepalīdzēja. Pāris mēnešos uzresnēju par 27 kg. Vakar satiku pazīstamu tantiņu, kura strādā poliklīnikā. Ieraugot mani, viņa nervozi ieķiķinājās un nejauši pateica, ka vecāki pāršāvuši pār strīpu ar hormoniem. Sāku izjautāt viņu...Izrādās, māte paslepus man iebarojusi draņķi, kurš paaugstina apetīti, bet uz manu histēriju pateica ''nu tagad vismaz pēc cilvēka izskaties''. Izskatos pēc ziloņa...
6. Vakar ieraudzīju sludinājumu par meiteni, kurai ir vajadzīga asins pārliešana. Viņai ir reta asins grupa, tāpat kā man. Nolēmu kļūt par donoru. Atnākot uz poliklīniku, veicu asins saderības analīzi un pārbaudi uz vīrusiem. Aizpildīju anketu un jutos gandrīz kā varonis. Sieviete, kura iedeva man analīžu rezultātus, teica, ka ar mani vēlas runāt terapeits. Ārsts pateica, ka viņai ir pamatotas aizdomas, ka man varētu būt asins vēzis. Un tagad es sēžu, ieslēgusies savā istabā, un baidos satikties ar mammu, jo 2 gadus atpakaļ no šīs slimības nomira mans tēvs. Man ir tik ļoti bail...
