Kāpēc senajām grieķu statujām bija maziņi krāniņi?1

Izrādās, ka laika gaitā sabiedrības viedoklis par to, kas ir ņēmā verams un kas nav, ir mainījies. Kādreiz lieli dzimumlocekļi netika uzskatīti par vīrišķības simbolu, viņi deva priekšroku muskuļiem un spēkam. Tāpēc statujās vīrieši tika attēloti ar mazu dzimumlocekli, kā arī loceklis nekad nebija erakcijas stāvoklī, kas tā izmēru padarīja vēl mazāku.

Sengrieķu dramaturgs Aristofans savā lugā «Mākoņos» aprakstīja tā laika ideālo vīrieti. Viņam bija jābūt ar mirdzošām krūtīm, gaišu ādu, platiem pleciem, mazu mēli, spēcīgu pēcpusi un mazu krāniņu.

Savukārt visus tos, ko tajā laikā senie grieķi uzskatīja par sliktiem cilvēkiem vai dieviem, viņi attēloja ar ļoti lieliem locekļiem, kas jau pa gabalu signalizēja, ka tur ir briesmas un nekas labs ar to personu vai radību nevarētu sanākt.

Kādreiz izmēram bija nozīme, tikai tam izmēram bija jābūt mazam.

Tā, piemēram, pie liela locekļa dažādos darbos ir ticis Priāps - grieķu mitoloģijā viens no auglības dieviem. Auglība noteikti saistās ar kaut ko neķītru, vai ne? Tāpēc arī zīmogs uz visu dzīvi.

īsumā - ja tu biji labs cilvēks vai dievs, tev bija mazs loceklis, ja tu biji uz netiklībām vadīts vai slikts, tad tev bija milzīgs loceklis, kuru visi redzēja pa gabalu.