Jaunā valdība būs drusku mazāka kā iepriekšējā, kas pats par sevi ir labi, jo ir pussolītis absurdās situācijas, ka pārvaldāmo skaits sarūk, bet pārvaldītāju - paliek nemainīgs vai pat pieaug, labošanā. Pateicoties krīzei pašai, tās smagumam un pareģotajam ilgumam (nevis pēdējā desmitgadē valsti pārvaldījušo apzinātai darbībai), Latvijai ir labas izredzes no tās iziet ar skaitliski daudz mazāku, lētāku, cerams arī efektīvāku "valsts pārvaldi".
Protams, vienmēr var vēlēties mazāk izšķērdības valdīšanā, mazāk nevajadzīgas vai pat ļaunas nodokļmaksātājiem uz kakla sēdēšanas. Piemēram, man būtu paticies, ka kādā pārvaldītāju samazināšanas plānā būtu iekšā Tiesībsarga biroja izformēšana. Nu kaut vai tāpēc, ka šī veidojuma radīšanu deklarējošais likums ir pilns ar odiozām frāzēm kā:
"Nevienam nav tiesību ietekmēt tiesībsargu viņa funkciju un uzdevumu pildīšanā."
kurām galā prasīt prasās pierakstīt skaidrojumu:
"Jo mēs esam valdība, bet jūs - nē."
Par odiozajām frāzēm daudz svarīgāk ir, ka šī iestāde tika veidota ar atklāti deklarētu nolūku stiprināt sajukumu starp cilvēka ambīcijām un indivīda dabiskajām tiesībām, lai ierobežotu vai pat iznīcinātu pēdējās uz pirmo realizēšanas rēķina. (Pilnīgai atklātībai: nākošajos trīs paragrāfos atrodamās gudrības es neizgudroju pats, bet patapināju no, manuprāt, izcilā rakstnieka, žurnālista un liberāļa "bez pēdiņām", Džordža Jonasa).
Tiesībsarga biroja izveidotāji domā, ka tikt darbā pie Pētera ir noteiktai identificējamai grupai piederoša Jāņa cilvēktiesības. Ka īrēt dzīvokli no Jāņa -- "bez diskriminācijas" -- ir Pētera cilvēktiesības. Un tā tālāk.
Patiesībā, strādāt pie Pētera ir Jāņa kā cilvēka ambīcija, nevis viņa cilvēktiesības. Jāņa cilvēktiesības ir pieteikties darbā pie Pētera bez valsts norādēm, ka viņam tas būtu jādara (vai ka viņš to nevar). Pētera cilvēktiesības ir pieņemt vai nepieņemt darbā Jāni, bez valsts diktāta, ka viņam tas būtu jādara (vai ka viņš to darīt nedrīkst).
Diskriminācija ir tas, ko cilvēki dara, kad viņi īsteno savas cilvēktiesības. Cilvēka tiesības ir izvēlēties; tikt izvēlētam ir cilvēka ambīcija. Lai cik arī neglīta vai nejauka dažkārt varētu šķist cilvēka rīcība īstenojot savas tiesības, lai cik arī uzteicamas nebūtu cilvēka ambīcijas, tās nedrīkst -- un dabiskā ceļā, ja vien šajās attiecībās neiejaucas valsts, arī nevar -- pārtrumpot cilvēka tiesības. Jo tai brīdi, kad valsts sāk aizstāvēt cilvēka (homoseksuālista, roma, invalīda - jebkurai patvaļīgi izvēlētai "diskriminēto" grupai piederīgā) ambīcijas uz cilvēka tiesību rēķina, vai vēl vairāk - dara to cilvēku privāto lēmumu sfērā, ārpus valsts pārvaldes funkciju veikšanas vai tās sniegto pakalpojumu izmantošanas sfēras, sabiedrība vairs nav brīva.
Ja jums ir nepieciešami pierādījumi, ka Tiesībsargs nebūt nav radīts, lai aizstāvētu visu indivīdu tiesības, uzmanīgi ieklausieties no tā nākošajās skaņās, kad runa ir par noteiktu grupu rīkotajiem pasākumiem, un jo sevišķi - tur valdošajā klusumā, kad Rīgas dome aizliedz miermīlīgu Daugavas Vanagu pasākumu, bet Saeimas priekšsēdis kā pamatojumu tam min arī dažu cilvēku politiskos uzskatus. Daugavas Vanagi gluži vienkārši nav pieskaitīti pie to cilvēku grupām, kuru ambīcijas vai tiesības aizstāvēt tika radīts Tiesībsarga birojs.
Lai nu kā, šeit ir cerība, ka valdības Latvijā kļūs vēl mazāk, tāpēc, ignorējot "klasisko" libertāriešu sāpi - vairuma krietnu valstu apspiestās cilvēka ambīcijas brīvi pirkt, pārdot un lietot visādus apdullinošus draņķus (atbildību un izdevumus par dranķu lietotāju izvēles un rīcības sekām uzkraujot nodokļmaksātājiem), baudam video:
Tiesībsarga biroja izveidotāji domā, ka tikt darbā pie Pētera ir noteiktai identificējamai grupai piederoša Jāņa cilvēktiesības. Ka īrēt dzīvokli no Jāņa -- "bez diskriminācijas" -- ir Pētera cilvēktiesības. Un tā tālāk.
Patiesībā, strādāt pie Pētera ir Jāņa kā cilvēka ambīcija, nevis viņa cilvēktiesības. Jāņa cilvēktiesības ir pieteikties darbā pie Pētera bez valsts norādēm, ka viņam tas būtu jādara (vai ka viņš to nevar). Pētera cilvēktiesības ir pieņemt vai nepieņemt darbā Jāni, bez valsts diktāta, ka viņam tas būtu jādara (vai ka viņš to darīt nedrīkst).
Diskriminācija ir tas, ko cilvēki dara, kad viņi īsteno savas cilvēktiesības. Cilvēka tiesības ir izvēlēties; tikt izvēlētam ir cilvēka ambīcija. Lai cik arī neglīta vai nejauka dažkārt varētu šķist cilvēka rīcība īstenojot savas tiesības, lai cik arī uzteicamas nebūtu cilvēka ambīcijas, tās nedrīkst -- un dabiskā ceļā, ja vien šajās attiecībās neiejaucas valsts, arī nevar -- pārtrumpot cilvēka tiesības. Jo tai brīdi, kad valsts sāk aizstāvēt cilvēka (homoseksuālista, roma, invalīda - jebkurai patvaļīgi izvēlētai "diskriminēto" grupai piederīgā) ambīcijas uz cilvēka tiesību rēķina, vai vēl vairāk - dara to cilvēku privāto lēmumu sfērā, ārpus valsts pārvaldes funkciju veikšanas vai tās sniegto pakalpojumu izmantošanas sfēras, sabiedrība vairs nav brīva.
Ja jums ir nepieciešami pierādījumi, ka Tiesībsargs nebūt nav radīts, lai aizstāvētu visu indivīdu tiesības, uzmanīgi ieklausieties no tā nākošajās skaņās, kad runa ir par noteiktu grupu rīkotajiem pasākumiem, un jo sevišķi - tur valdošajā klusumā, kad Rīgas dome aizliedz miermīlīgu Daugavas Vanagu pasākumu, bet Saeimas priekšsēdis kā pamatojumu tam min arī dažu cilvēku politiskos uzskatus. Daugavas Vanagi gluži vienkārši nav pieskaitīti pie to cilvēku grupām, kuru ambīcijas vai tiesības aizstāvēt tika radīts Tiesībsarga birojs.
Lai nu kā, šeit ir cerība, ka valdības Latvijā kļūs vēl mazāk, tāpēc, ignorējot "klasisko" libertāriešu sāpi - vairuma krietnu valstu apspiestās cilvēka ambīcijas brīvi pirkt, pārdot un lietot visādus apdullinošus draņķus (atbildību un izdevumus par dranķu lietotāju izvēles un rīcības sekām uzkraujot nodokļmaksātājiem), baudam video:
