Izvarošana kara apstākļos - neizrunāta tēma Latvijā 25

Par spīti tam, kas notika Otrā pasaules kara laikā ar Annu un daudzām citām sievietēm, seksuālu vardarbību, izvarošanu un seksuālu paverdzināšanu par kara noziegumu un kara ieroci ANO un kara tribunāls pasludināja vien pēc Dienvidslāvijas pilsoņu kara pirms 25 gadiem.

Dienvidslāvijas pilsoņu kara laikā šī vardarbība bija īpaši nežēlīga. Tur tika izveidotas seksa vergu nometnes, tāpat sievietes tika grupveidā izvarotas iekaroto ciematu ielās, liekot pārējiem iedzīvotājiem un arī upuru ģimenēm tajā noskatīties. Par nozieguma upuriem ļoti bieži tika izraudzītas musulmaņu sievietes, jo musulmaņu kultūrā izvarošana ir liels kauns gan upurim, gan viņa ģimenei, un sievietes nereti tika izraidītas no sabiedrības.

Kā norāda Kaspars Zellis, Otrā pasaules kara laikā seksuāla vardarbība netika izmantota kā stratēģisks ierocis karā: “To, ka iespējams, tās izvarošanas ir kaut kādas sistēmas daļa… Tomēr, man liekas, tie dokumenti, tie pierādījumi ir pārāk nepārliecinoši, lai kaut ko tamlīdzīgu pieņemtu. Tomēr ir saprotams, ka Padomju armija un tajā esošais bardaks pieļāva šādu rīcību. Vācu armijā bija līdzīgas problēmas, bet tās tika mēģināts risināt ar, tā teiksim, tradicionālām metodēm. Tradicionāla metode ir atvērt mājas, kur oficierus apkalpo pa parādes durvīm un zaldātus pa sētas durvīm. Tā ir tēma, par kuru mēs nerunājam, par vācu karavīru publiskajiem namiem, kādi bija arī Latvijā, starp citu, par kuriem mums nav īpaši daudz dokumentu, kur sievietes nonāca brīžiem varbūt pret savu gribu, un šis noziegums - tā ir tēma par kuru vajadzētu runāt.”