Manuprāt, mēģinot izpatikt publikai diktējot politisko dienaskārtību Saeimas jau tā nelielajam vairākumam, tai pat laikā acīmredzot nezinot, vai viņam ir balsis tās realizācijai (jaunam vairākumam), kā arī skaidri un kategoriski nedemonstrējot, ka vardarbība nav un nebūs līdzeklis politisku mērķu sasniegšanai, Zatlera kungs patlaban ir vienīgi tālāk destabilizējis situāciju valstī. Šķiet, ka tūlītējas vēlēšanas tā īsti nav neviena "aktiera" interesēs. Uzņēmēji, zemnieki, bankas un kredītņēmēji prasa praktiskus lēmumu par praktiskām lietām. Šīs politiskās destabilizācijas cena var būt nespēja pildīt Latvijas valsts apņemšanās starptautiskajiem aizdevējiem. Ja viņam šo situāciju neizdosies noregulēt, izeja būtu demisija.
Satversmes grozījumi par Saeimas atlaišanu bija un ir politisks un simbolisks, un tāpēc otršķirīgs lēmums
Iemesls ir vienkāršs - šie grozījumi tik un tā neattiektos uz esošo Saeimu. Tāda bija prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētāja Egila Levita kunga, ja ne visas komisijas vēlme; tādā veidā tos atbalstīja atbildīgā Saeimas komisija. Kaut ko pārskatīt šeit nozīmē panākto vienošanos torpedēšanu, nevis efektīvu darbu. Pat par pašreizējo TP priekšlikumu iekļaut Satversmē tiesības Saeimai suverēni "pašlikvidēties", Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš sakot, ka tas būtu debatējams, vai šos Satversmes grozījumus var attiecināt uz šo Saeimu.
Prezidenta ultimāts nevarēja nākt sliktākā laikā
Nelaikā šis ultimāts un atlaišanas draudi ir ne tikai tāpēc, ka diensakārtības augšgalā būtu jābūt praktiskiem jautājumiem saistībā ar solījumiem aizdevējiem. Uzskatu, ka valsts nedrīkstēja radīt pat šķietamību, ka šādas kustības no tās puses tiek izdarītas ieraugot vardarbību - nākamajā dienā pēc daļas "Atlaist Saeimu!" kliedzošo ārdīšanās Vecrīgā. "Atšķaidīt" paziņojumu par to, ka vardarbība itin neko nepanāks un neizbēgami tiks sodīta, un tādā brīdī vispārīgās frāzēs kritizēt policijas darbu, ir vājums, ko nevar atļauties neviena valsts.
Manuprāt, prezidents ir smagi iedragājis savas spējas konstruktīvi sadarboties vismaz ar daļu pašreizējā Saeimas vairākuma. Patlaban - šķēlis (valdošo koalīciju), nevis kaut ko vienojis. Lai kādas arī nebūtu koalīcijas partiju individuālo pozīciju nianses, kopsaucējs, manuprāt, ir skaidrs- zem diktāta un atlaišanas draudiem atbildību par praktiskiem lēmumiem ekonomikas sfērā pašreizējā Saeimas koalīcija diez vai uzņemsies. Izeja, ja šis jaunais vairākums nerodas, un ja drīzas vēlēšanas nav reālistiskas (un tās nav), diemžēl, varētu būt tikai atkāpšanās.
