Un nē, tas nav fotošops! Cilvēki nav vienīgi, kuri spēj vadīt cīņā armiju un uzvarēt kauju ar taktiku un komandas darbu. Arī plēsēji tā rīkojas. Daži izmanto izelpotu gaisu kā kopēju zvejas tīklu, bet citi ir noslīpējuši komandas darbu līdz pilnībai.
Dzīvnieku valsts viltnieki2
Reizēm dzīvnieki, kuri pārtiek no zivīm, sadarbojas, lai sadzītu kopā tūkstošiem sīku zivtiņu un tās visas notiesātu. Šo parādību angļu valodā sauc par baitball. Vispirms lielās plēsīgās zivis - makreles vai tunči - uzbrūk sīko zivju baram no apakšpuses. Uzbrukums liek zivīm pacelties ūdens virspusē, kur tās pamana zivju mednieki - putni, kuri pikējot nirst jūrā.
Tracis piesaista vēl lielakus plēsējus, piemēram, lauvroņus, haizivis un vaļus. Mazajām zivīm tagad uzbrūk no visām pusēm, un to vienīgā aizsardzība ir sapulcēties lodes formas barā. Mērķis ir radīt ilūziju, ka lode ir viens liels dzīvnieks, kam nav vērts uzbrukt. Aizsardzības stratēģija tomēr cieš neveiksmi, jo uzbrukumi turpinās. Baitball ir intensīva un spēcīga, taču īslaicīga parādība. Parasti tā ilgst ne vairāk kā 10 minūtes no uzbrukuma sākuma līdz brīdim, kad apēsta pēdējā zivs.
Plēsīgie putni apsteidz medījumu – Klijāni mūžu nodzīvo nelielos baros un laika gaitā izveidot gudru sadarbību. Harisa klijāns ir sabiedrisks un uz sadarbību vērsts plēsējs, kurš izmanto vismaz trīs efektīvas medību taktikas. Tas nav liels putns, taču pateicoties labi attīstītajai medību tehnikai, spēj nomedīt pat zaķa lieluma dzīvniekus. Taktikas izvēle ir atkarīga no konkrētās apkārtnes un medījuma dzīvnieka.
Klijāni ir apguvuši arī pavisam īpašu orientēšanās taktiku. Ja ainava ir pavisam atklāta un klijāni negrib izbiedēt medījamo dzīvnieku, paceldamies spārnos, tie izkārtojas cits virs cita, dažkārt pat trīs putni, lai iegūtu labāku skata punktu.
Maratonsuņu nāves stafete – Āfrikas hiēnsuņi ir vidēja lieluma plēsēji, kas sver 20-30kg. Tas gan netraucē tiem būt vareniem medniekiem, kuri bez problēmām spēj nomedīt desmit reižu smagākus dzīvniekus. Taktika ir vienkārša, bet efektīva, un to plaši izmanto suņi un to radinieki, piemēram, vilki un Āzijas kalnu sarkanvilki. Kad bars ir izraudzījies sev upuri, medības izvēršas par nāvējošu pakaļdzīšanos.
Hiēnsuņi nav īpaši ātri, toties tie ir ļoti izturīgi un var vajāt medījumu ārkārtīgi garās distancēs. Ja kāds dzīvnieks aizelšas un atpaliek, vajāšanu pārņem cits, līdz upuris ir pārāk noguris, lai skrietu tālāk, un galu galā apstājas. Kad sākas uzbrukums, viens no hiēnsuņiem iekožas upurim astē, otrs purnā, bet pārejais bars saplosa bezpalīdzīgajam upurim vēderu un to nogalina.