Dzīve pēc nāves19

Daži cilvēki ir atvērtāki pret garu klātbūtni. It īpaši tas ir attiecināms uz maziem bērniem un jauniem cilvēkiem. Roberta un Keitijas Simmonsu ģimenei piederēja suns Hobss, kurš nomira brīdī, kad Roberta un Keitijas dēls atradās universitātē. Kad dēls atgriezās mājās, vecāki paziņoja par Hobsa aiziešanu, uz ko puisis atbildēja:’’Tas nav iespējams. Es tikko ar viņu pagalmā spēlējos...’’

Kāda sieviete kopā ar saviem mājdzīvniekiem ievācās vecā mājā, kurai kaimiņi atradās diezgan tālu. Vienīgā dzīvā radība, kura viņu un viņas mājdzīvniekus apciemoja vakaros, bija kaķis. Brīnumainā kārtā pat sievietes suņi, to ieraugot, neizrādīja nekādu agresiju, jo līdz ar kaķa ierašanos vakaros, mājā ienāca neizsakāma labsajūta un pozitīva gaisotne. Kādu dienu, sākot interesēties par kaķa īsto izcelsmi, izrādījās, ka noslēpumainais kaķis dzīvojis vecajā namā pirms 30 gadiem un miris apmēram vienlaicīgi ar mājas saimnieku.

Psiholoģei Barbarai Meijersai diezgan ilgu laiku bija nepieciešams veikt masāžas procedūras, uz kurām viņu katru reizi pavadīja viņas mazā pūdeļu sunīte vārdā Skila. Kamēr Barbarai veica masāžu, Skila mīlēja skraidīt pa gaiteni tur un atpakaļ. Sunītes nagu skrapstoņa pret grīdu bija ļoti labi dzirdama un viegli varēja noteikt, kad viņa skrien prom un kad atgriežas uz kabinetu. Neilgi pēc masāžas procedūru kursa Skila nomira, bet pats dīvainākais notika vēlāk. Apmēram pusgadu pēc sunītes nāves Barbarai pienāca satraukuma pilns viņas masiera zvans. Viņš pastāstīja, ka, veicot masāžu, viņš gaitenī saklausījis nagu skrapstēšanu un, atverot kabineta durvis, gaiteņa vidū viņš ieraudzīja pūdeļu sunīti, kura skraidīja tur atpakaļ tieši tāpat kā to jau neskaitāmas reizes bija darījusi Skila, gaidot savu saimnieci.