Daudzi bija vīlušies LTF pirmā kongresa nenoteiktībā un sašutuši par melīgajiem apgalvojumiem, ka latviešu tautas karstākā vēlēšanās ir sekot ļeņiniskajiem tautu pašnoteikšanās principiem padomju valstu savienībā.
Galvenā atšķirība no LTF kongrasa bija delegātu vēlēšanās nemelot un nelaipot par pseidosuverenitāti un iespējām sadarboties ar Maskavu. LNNK kongresā uzstājās cilvēki, kam nebija ko zaudēt un kuri neko necerēja sagaidīt no padomju varas. Eduards Berklavs, Einars Repše, Imants Kalniņš, Baiba Pētersone, Juris Dobelis, Ivars Silārs un daudzi citi drosmīgi atmaskoja padomju melus par sociālisma cilvēcīgo seju.
LKP CK birojs, ko vadīja biedrs Vagris, bet locekļi izņemot Soboļevu un Loskutovu bija latvieši- Auškaps, Briļs, Gorbunovs, Klaucēns, Ņukša un Zukulis augsti novērtēja LNNK darbību un pieņēma par kongresu 1.martā speciālu lēmumu.
Protokolā konstatēts, ka LNNK balstās uz antisocialistiskas platformas un visus lēmumus pieņem no separatisma pozīcijām un ak, šausmas, izvirzīts jautājums par zemes denacionalizāciju un ražošanas līdzekļu privātīpašuma atjaunošanu.
LPSR Augstākās Padomes prezidijs, draudot ar kustības aizliegšanu, savukārt 23.martā pieņēma lēmumu, ka LNNK divu mēnešu laikā sava darbība jāsaskaņo ar LPSR konstitūciju. LNNK tika piekārta radikālā ekstrēmisma birka, ko veikli uzturēja padomju prese un daļa LTF vadības kā argumentu iekšpolitiskajā konkurencē.
Atšķirībā no LNNK, Tautas Frontes vadību atbalstīja daudzi tās inteliģences un ,,gaišās nomenklatūras” pārstāvji, kuriem jau padomju laikos gandrīz bija uzcelts komunisms. Viņiem bija piešķirti tautas mākslinieku goda nosaukumi, dzīvokļi un iespējas iepirkties specveikalos. LTF pasākumos tautas un ,,orgānu” iemīļotie mākslinieki un nomenklatūras darbinieki uzvedās tā, lai katram gadījumam, mainoties politiskai varai, neko nezaudētu. Mēs jau neko, mēs tikai par Gorbačova pārbūvi, viņi teiktu, ja uzvarētu pučisti. No viņu remdenajām un piesardzīgajām runām nevarēja saprast, kur ir tā robeža, ko viņi ir gatavi pārkāpt un cik tālu attālināties no Maskavas.
PSRS sabruka un ar pilnu krūti bijušie padomju funkcionāri metās jaunās Latvijas celtniecībā, protams savā izpratnē. Eduarda Berklava kongresa ievadrunā pieminētās okupācijas problēmas- lielais cittautiešu skaits, pārkrievošana, kultūras, izglītības un veselības aizsardzības pagrimums, jūras un upju piesārņošana un nepārtraukti mērdētā tautas pašapziņa, daļēji palikušas joprojām.
