Dīvainākās lietas, kas mēdz notikt viesnīcās5

Nakšņoju kādā Namībijas ''viesnīcā''. Būtībā istaba bija mālaina materiāla būda. Uz ārdurvīm bija skrāpējumi un uzraksts ''Naktī durvis neatvērt''. Dīvaini. 
Tonakt es nespēju aizmigt, jo dzirdēju, kā ārā raud bērns, sauc pēc palīdzības un skrāpē durvis. Pat dzirdēju kā kāds laužas gar rokturi. 
Nākamajā rītā aprunājos ar citiem viesiem, kuri sastapušies ar šādu pat pieredzi. Izrādās, ka tie ir mērkaķi, kas atdarina cilvēku skaņas, lai tu atvērtu durvis un viņi varētu uzbrukt. Baisi.

Uzreiz pēc vidusskolas sāku strādāt par istabeni. Personiskājam lietām aptīrijām apkārt, lai nepieskartos tāpat arī neaiztikām šādus tādus aizdomīgus sīkumus. Ir gadījies redzēt gan narkotikas, gan ieročus. Pamatā mēs uzfrišinājām istabas un atstājām šokolādītes uz spilvena. Bet es nebiju gatava tam, ko kādu rītu ieraudzīju zem segas. Tur bija kaudze ar pornogrāfiskām bērnu bildēm. Nekavējoties sazinājos ar menedžeri, kur piezvanīja policijai. Man atļāva sniegt anonīmu liecību, jo vīrietis jau bija uzskaitē. Viņam pat nebija atļauts nakšņot viesnīcās. Cik sapratu, tad viņš bija plānojis satikties ar citiem pedofiliem. 
Tas joprojām mani šausta. 

Esam maza, dzīvniekiem draudzīga viesnīciņa. Pie mums ievācās kāds vīrietis kopā ar suni uz ilgāku laiku, lai aizvietotu kolēģi vietējā firmā. Viņš uzstāja, ka istabene viņam nav nepieciešama, jo suns ir diezgan dusmīgs un labāk būtu, ja mēs tur neietu. Viņš pats par visu parūpēšoties. Mūs tas apmierināja, istabenēm par vienu istabu mazāk.
Pēc diviem mēnešiem viesis izvācās un mēs beidzot iegājām viņa istabā. Smirdēj apēc suņa urīna. Nu labi, nekas traks, kam gan negadās. Uzliekot kāju uz paklāja, pa apaviem uz augšu sāka sūkties urīns. Kurš gan varēja to iedomāties. Ieejot dziļāk, ieraudzījām īstu katastrofu. Viss apmīzts, kaku pleķi uz paklāja, mēbeles sākušas pelēt. Nekas vairs nav saglābjams. Vannā samesti spilveni un palagi, arī tur sačurāts un sadirsts. Kā pie velna kāds tā var dzīvot. Pēc šī gadījuma ieviesām noteikumu, ka vismaz reizi nedēļā uzkopjam istabu, pat tad, ja tas netiek lūgts.

Uz nedēļu pie mums bija ievākusies kāda jauna meitene. Viņa bieži zvanīja man un prasīja, lai kāds atnes saldumus un paņem naudu par istabu. Viņa sacīja, ka ļoti sāpot kājas un nav spējīga pastaigāt. Mums ar to nebija nekādas problēmas, jo klientu labsajūta ir viesnīcas prioritāte. Vienmēr, kad viņai nesa saldumus, viņa durvis atvēra būdama ratiņkrēslā ar deķi uz kājām. 
Nedēļas beigās viņa man piezvanīja un sacīja, ka vairs nespējot izturēt sāpes, nepieciešams izsaukt ātros. Kad palīdzība ieradās, viņi beidzot noņēma deķi no viņas kājām un ieraudzīja baiso patiesību. Izrādās, ka jauniete bija medicīnas studente un izmantojusi nozagtos instrumentus, lai nogrieztu savu kāju. Viņa to bija darījusi vannā un visas asinis aizskalojusi prom. Bija pat izdevies tikt galā ar kaulu un kāja turējās vien pie gaļas. Meiteni aizveda uz slimnīcu, kur kāju pievienoja atpakaļ, un pēc tam iemitināja psihiski nelīdzsvaroto ļaužu klīnikā. Par notikušo paziņoja viņas ģimenei. Viņi neieradās.