Askolds Rodins šogad klusē. Rodina kungam šogad uz 16. martu ir kas par ko citu, svarīgāku rakstāms, varbūt atvaļinājums, varbūt vēl kas cits, vai nedod die's - kāda ķibele gadījusies. Varbūt labi, ka tā, jo atšķirībā no citiem gadiem, šogad Diena neaģitē neko aizliegt, neatļaut, un par to "slikto tēlu" arī nē. Klusēšana šajā gadījumā ir zināms progress.
Nav svarīgi - kas
Citus gadus Rodina kungs vaicāja, teiksim: "Visu kam?" un aģitēja ka "nav obligāti vajadzīgs teatralizēts gājiens, kurā paši kādreizējie karavīri vairs nepiedalās". Tas nebija tiesa arī citus gadus, ka karavīri nepiedalās, bet šogad pierādījās, ka nav svarīgi, kas piesaka gājienu vai pasākumu un piedalās tajā. Kamēr vien būs cilvēki, kuri pasākumu apdraudēs, un valsts, kura draudus nespējot novērst, tos mēģinās aizliegt, neatkarīgi no tā, vai pieteicēju un dalībnieku starpā būs veterānu organizāciju pārstāvji.
Vēl citu gadu Rodina kungs sūkstījās, ka "Visu Latvijai!", par spīti gājiena aizliegumam, vēlējās veidot tradicionālo karogu '"drošības koridoru" pie Brīvības pieminekļa', kas neesot pieļaujams, "jo šāds "koridors" jau pats par sevi ir provokatīvs." Hmm... man Latvijas karogu aleja izraisa pacilājumu, saviļņojumu, un citas labas emocijas, bet provokatīvs... kas tie tādi ir par cilvēkiem, kuriem Latvijas karogi ir kas provokatīvs? Ja tie ir provokatīvi pie Brīvības pieminekļa, būs provokatīvi arī citur.
Nav svarīgi - kur
Pirmajā klātpieliktajā attēlā ir redzami foto no Ulriha kalna (Ulrichsberg), Austrijas Karintijā. Palūkojieties kartē - šī piemiņas vieta ir vidusceļā starp Klāgenfurti un St.Veitu pie Glānas, tālu no Austrijas galvaspilsētas un lielām apdzīvotām vietām. Lai tiktu tai vietā, ir kājām jāuzkāpj krietns gabals kalnā. Katru gadu rudenī tur pulcējas cilvēki, lai pieminētu austriešu un citu valstu kara veterānus. Katru gadu zināmu valstu, pārsvarā Lielbritānijas prese raksta kaut ko par nacismu. Katru gadu tur pulcējas arī sevi par "antifašistiem" dēvējošu, sejas slēpjošu dauzoņu bariņi. 1997. gadā daļa piemiņas vietas tika praktiski iznīcināta. Kaut kad (nezinu kad) tur ir izlikta piemiņas plāksne arī latviešu karavīriem - vēl viens iegansts "zināmiem" cilvēkiem "justies provocētiem".
Nav svarīgi, kur norisēs leģionāru piemiņas pasākumi. Katra dauzoņu "iekarotā" un valsts liegtā vieta vienīgi samazina to vietu loku, kuras pirmajiem nāktos apdraudēt. Apskatieties - tie jau ložņā pa Brāļu, bet viņu versijā fašistu, kapiem. Tur viņiem (pagaidām) traucē pat bez iedomāto pierādījumu uzskaitīšanas prezidentes vēsturnieku komisijas par noziedznieku nodēvētā pulkveža Voldemāra Veisa kapa plāksnīte. Tas, un fakta, ka Musolīni divdesmitajos gados saņēma ordeni par devumu Latvijas valsts izveidošanā, pieminēšana Lāčplēša kara ordeņa relikvārijā.
Kāpēc Brīvibas piemineklis?
Tas patiesībā ir lieks jautājums, kuru atbildēt var ar - kāpēc nē? Ja tiešām ir nepieciešams konkrēts motīvs, tad ziedu nolikšanai ir dziļi simboliska jēga (skat. otro pievienoto foto):
"Tālu, tālu Flandrijas purvā pie Ziemeļjūras gar Brīvības pieminekli plecu pie pleca parādē iet gūstekņu divīzija. Vācu frenčos un angļu biksēs. Cauriem apaviem, nodilušiem mēteļiem. Apzīmogoti lieliem, melniem ielāpiem. Bet piemineklis ir mazs. Pat ne cilvēka augstumā. Gūstekņu rindas piestājas, brīdi klusēdamas noliec galvas un aiziet tālumā…" – šādi Latvijas valsts proklamēšanas gadskārtas atzīmēšanu 1945. gada 18. novembrī Zēdelgemas gūstekņu nometnē atceras Dzintars Kiršteins savā dokumentālajā atmiņu romānā "Kaliet sirdis akmenī, brāļi!" (izdots Bruklinā 1969. gadā)."
Viņi cīnījās par Latviju
Jautājumi par formām, par to, ar kā izsniegtiem ieročiem, ar ko kopā, ir lieki. Ja pēc tādiem standartiem tiku vērtēts, kurus latviešu karavīrus pieminēt un godināt, bet kurus nē, tad aizmirstībai būtu nodami arī tūkstošiem cara armijā vai sarkanarmijā kritušo strēlnieku, vairumu no kuriem tāpat kaujai vienoja latviešu nacionālie tiecieni.
No Latviešu nacionālās komitejas prezidenta un Latviešu leģiona ģenerālinspektora, ģenerāļa Bangerska pavēles Vācijā esošajiem latviešu karavīriem par padošanos Rietumu sabiedrotajiem:
"Latviešu karavīri Vācijā!
Ar šo pavēli es tātad atbrīvoju jūs no jūsu līdzšinējām karavīru saistībām. Jūsu alga lai ir jūsu apziņā, ka jūs esat darījuši savas valsts un tautas labā visu, kas cilvēka prātam un spēkiem iespējams. Šī apziņa lai dod jums ticību un izturību arī turpmākajā liktenī, ko mēs neviens nevaram ne noteikt, ne paredzēt. Kā vienmēr, tā arī šinī brīdī mēs nelūdzam par sevi, bet lūgsim visi kopīgi: Dievs, glāb un svētī Latviju!"
Tas ir viss, ko man nepieciešams zināt saistībā ar "par ko, ar ko" jautājumiem. Savukārt tie, kas ir gatavi noliegt leģionāru motivāciju vai piedēvēt tiem vēlmi pacīnīties par "tūkstošgadu reihu"... nū ja - šie cilvēki vienkārši nezin un nesaprot, kādas blēņas viņi runā.
Nav svarīgi - kas
Citus gadus Rodina kungs vaicāja, teiksim: "Visu kam?" un aģitēja ka "nav obligāti vajadzīgs teatralizēts gājiens, kurā paši kādreizējie karavīri vairs nepiedalās". Tas nebija tiesa arī citus gadus, ka karavīri nepiedalās, bet šogad pierādījās, ka nav svarīgi, kas piesaka gājienu vai pasākumu un piedalās tajā. Kamēr vien būs cilvēki, kuri pasākumu apdraudēs, un valsts, kura draudus nespējot novērst, tos mēģinās aizliegt, neatkarīgi no tā, vai pieteicēju un dalībnieku starpā būs veterānu organizāciju pārstāvji.
Vēl citu gadu Rodina kungs sūkstījās, ka "Visu Latvijai!", par spīti gājiena aizliegumam, vēlējās veidot tradicionālo karogu '"drošības koridoru" pie Brīvības pieminekļa', kas neesot pieļaujams, "jo šāds "koridors" jau pats par sevi ir provokatīvs." Hmm... man Latvijas karogu aleja izraisa pacilājumu, saviļņojumu, un citas labas emocijas, bet provokatīvs... kas tie tādi ir par cilvēkiem, kuriem Latvijas karogi ir kas provokatīvs? Ja tie ir provokatīvi pie Brīvības pieminekļa, būs provokatīvi arī citur.
Nav svarīgi - kur
Pirmajā klātpieliktajā attēlā ir redzami foto no Ulriha kalna (Ulrichsberg), Austrijas Karintijā. Palūkojieties kartē - šī piemiņas vieta ir vidusceļā starp Klāgenfurti un St.Veitu pie Glānas, tālu no Austrijas galvaspilsētas un lielām apdzīvotām vietām. Lai tiktu tai vietā, ir kājām jāuzkāpj krietns gabals kalnā. Katru gadu rudenī tur pulcējas cilvēki, lai pieminētu austriešu un citu valstu kara veterānus. Katru gadu zināmu valstu, pārsvarā Lielbritānijas prese raksta kaut ko par nacismu. Katru gadu tur pulcējas arī sevi par "antifašistiem" dēvējošu, sejas slēpjošu dauzoņu bariņi. 1997. gadā daļa piemiņas vietas tika praktiski iznīcināta. Kaut kad (nezinu kad) tur ir izlikta piemiņas plāksne arī latviešu karavīriem - vēl viens iegansts "zināmiem" cilvēkiem "justies provocētiem".
Nav svarīgi, kur norisēs leģionāru piemiņas pasākumi. Katra dauzoņu "iekarotā" un valsts liegtā vieta vienīgi samazina to vietu loku, kuras pirmajiem nāktos apdraudēt. Apskatieties - tie jau ložņā pa Brāļu, bet viņu versijā fašistu, kapiem. Tur viņiem (pagaidām) traucē pat bez iedomāto pierādījumu uzskaitīšanas prezidentes vēsturnieku komisijas par noziedznieku nodēvētā pulkveža Voldemāra Veisa kapa plāksnīte. Tas, un fakta, ka Musolīni divdesmitajos gados saņēma ordeni par devumu Latvijas valsts izveidošanā, pieminēšana Lāčplēša kara ordeņa relikvārijā.
Kāpēc Brīvibas piemineklis?
Tas patiesībā ir lieks jautājums, kuru atbildēt var ar - kāpēc nē? Ja tiešām ir nepieciešams konkrēts motīvs, tad ziedu nolikšanai ir dziļi simboliska jēga (skat. otro pievienoto foto):
"Tālu, tālu Flandrijas purvā pie Ziemeļjūras gar Brīvības pieminekli plecu pie pleca parādē iet gūstekņu divīzija. Vācu frenčos un angļu biksēs. Cauriem apaviem, nodilušiem mēteļiem. Apzīmogoti lieliem, melniem ielāpiem. Bet piemineklis ir mazs. Pat ne cilvēka augstumā. Gūstekņu rindas piestājas, brīdi klusēdamas noliec galvas un aiziet tālumā…" – šādi Latvijas valsts proklamēšanas gadskārtas atzīmēšanu 1945. gada 18. novembrī Zēdelgemas gūstekņu nometnē atceras Dzintars Kiršteins savā dokumentālajā atmiņu romānā "Kaliet sirdis akmenī, brāļi!" (izdots Bruklinā 1969. gadā)."
Viņi cīnījās par Latviju
Jautājumi par formām, par to, ar kā izsniegtiem ieročiem, ar ko kopā, ir lieki. Ja pēc tādiem standartiem tiku vērtēts, kurus latviešu karavīrus pieminēt un godināt, bet kurus nē, tad aizmirstībai būtu nodami arī tūkstošiem cara armijā vai sarkanarmijā kritušo strēlnieku, vairumu no kuriem tāpat kaujai vienoja latviešu nacionālie tiecieni.
No Latviešu nacionālās komitejas prezidenta un Latviešu leģiona ģenerālinspektora, ģenerāļa Bangerska pavēles Vācijā esošajiem latviešu karavīriem par padošanos Rietumu sabiedrotajiem:
"Latviešu karavīri Vācijā!
Ar šo pavēli es tātad atbrīvoju jūs no jūsu līdzšinējām karavīru saistībām. Jūsu alga lai ir jūsu apziņā, ka jūs esat darījuši savas valsts un tautas labā visu, kas cilvēka prātam un spēkiem iespējams. Šī apziņa lai dod jums ticību un izturību arī turpmākajā liktenī, ko mēs neviens nevaram ne noteikt, ne paredzēt. Kā vienmēr, tā arī šinī brīdī mēs nelūdzam par sevi, bet lūgsim visi kopīgi: Dievs, glāb un svētī Latviju!"
Tas ir viss, ko man nepieciešams zināt saistībā ar "par ko, ar ko" jautājumiem. Savukārt tie, kas ir gatavi noliegt leģionāru motivāciju vai piedēvēt tiem vēlmi pacīnīties par "tūkstošgadu reihu"... nū ja - šie cilvēki vienkārši nezin un nesaprot, kādas blēņas viņi runā.
